Bagātība nāk caur devību, svētība caur pateicību
Vai bailes no slāpēm, kad tava aka ir pilna, nav slāpes, kas nekad nav remdināmas?
Un kas gan ir bailes no trūkuma, ja ne pats trūkums?
Vai maz ir kas tāds, ko būtu vērts paturēt?
Jo patiesībā dzīve dod dzīvei – kamēr tu, kas sevi uzskata par devēju, esi vienīgi liecinieks.
(Halīls Džibrāns „Pravietis”)
Ziemassvētki ir tas laiks, kad pie mums atnāk vai neatnāk brīnums. Viss atkarīgs no tā, vai atveramies, vai neatveramies tam. Vai atrodam, vai neatrodam sevī to zelta stīgu, kas liek dāvāt brīnumu apkārtējiem. Kad svētki pagājuši, varam pārdomāt, ko esam sapratuši, ko guvuši vai zaudējuši. Varam sev pavaicāt, kas bija tas, kas sagādāja lielāku prieku; dāvanu došana vai dāvanu saņemšana. Ja godīgi atbildam paši sev, tad droši vien nonākam pie dažas labas atklāsmes. Kosmosā valda likums - lai saņemtu, vispirms ir jādod.
Piemērs materiālam plānam: Ja gribam, lai dīķī mājo foreles, ūdenim jābūt tīram, bagātam ar skābekli, dzīvam. Stāvošs ūdens agrāk vai vēlāk sāk smirdēt, tādā šī graciozā un izvēlīgā zivs nedzīvo. Ja dīķim tikai pievadīs ūdeni, tas pārplūdīs, zivis tiks izskalotas krastā un nobeigsies. Dīķim vajadzīga gan pieteka, gan atteka. Maza atteka un nevis dziļš grāvis.
Lai būtu ievērots šis kosmosa likums, Jēzus Kristus ieviesa desmitās tiesas ziedošanu labdarībai. Tas nozīmē, lai cilvēkam būtu nauda, jāatver sirds devībā, tad ieslēgsies likums par naudas „caurteci” jūsu dzīvē.
Kas ir nauda?
Tā ir Dieva darbīgās enerģijas realizēšanās fiziskajā plānā. Lai tas „lasis” pie mums atpeldētu un justos labi, ir jābūt šīs enerģijas kustībai - „caurtecei” mūsu domās, idejās, darbos. Ja lauzīsim galvu, kā tikt pie naudas, lai tūlīt iztērētu, caurtece būs par strauju. Izšķērdība neder tāpat kā nelīdz skopums. Skopums patiesībā ir maskēta lepnība un vēlēšanās skaitīt naudu svešā kabatā, jo pats nopelnīt neprot.
Trūkumā cilvēki nonāk galvenokārt tāpēc, ka pielaiž kļūdas attieksmē pret naudu. Tās parasti ir sekojošas:
1. Savu karmisko uzdevumu neveikšana,
2. Materiālo labumu stādīšana augstāk par savas dvēseles audzināšanu,
3. Nepareiza esošās naudas tērēšana.
Naudas tērēšana atbilstoši kosmosa likumiem:
1. Lai nodrošinātu naudas kā dievišķās enerģijas klātesamību, tā ir jāskaita un izdevumi jāplāno atbilstoši kosmosa likumiem: 10 % jāziedo garīgajam egregoram, tātad jāizmanto savas dvēseles un gara stiprināšanai ( baznīca, grāmatas, garīgās prakses nodarbības, lekcijas u.c.), 10 % jāvelta savas veselības uzturēšanai - (profilakses pasākumi, sports, atpūta, pirts, uztura piedevas u.c.), 10 % jāatgriež materiālās labklājības egregoram - ( labdarība, ziedojumi fondiem, palīdzība bērniem, invalīdiem u.c.), 10 % - 20 % tērējami savu materiālo vajadzību apmierināšanai, pārējie 50 % paliek ikdienas izdevumiem. Tādā veidā cilvēks it kā pieslēdzas naudas vairošanās egregoram.
2. Negatīvu vēlmju apmierināšana piesaista „netīru” naudu. Alkoholisms, alkatība, varaskāre u.c. iedarbina negatīvas karmas uzkrāšanas mehānismu, kas agrāk vai vēlāk noved trūkumā. Tad sākas pāraudzināšanas process, blakus naudas badam sākas arī citas nelaimes.
3. Dzīvošana uz parāda vai kredīta ir tas pats kā paņemt to, kas vēl nav nopelnīts. Cita lieta ir investīciju piesaistīšana, jo tas liecina par to, ka cilvēks ir izpelnījies citu uzticību un kopīgiem spēkiem cenšas realizēt kādu ideju.
Ja naudas nav, jāmeklē iemesls, kāpēc kosmoss cilvēku nolicis šādā situācijā. Materiālā labklājība parāda gara veselību, tas ir garīgo parādu spogulis. Parādi jānolīdzina caur piedošanu un ziedošanu. Nepareizs ir infantilais uzskats; man neko nevajag.
Ja tikai krāsim, pārvērtīsimies par egoistiskiem īgņām. To var novērst, atverot sirdi devībā.
Kas ir devība?
Tā ir sirds atvērtība, mentāls akts gatavībai ņemt un dot. Devība ir reāla darbīgās enerģijas klātesamība mūsu organismā. Šī enerģija darbojas visos līmeņos, materiālajā, emocionālajā un garīgajā. Rezultāts atkarīgs no iekšējās motivācijas. To savukārt nosaka tas, kādā no apziņas līmeņiem atrodas cilvēks; ķermeniskajā, prāta, intelektuālajā vai universālajā apziņas līmenī. Izlikšanās nav iespējama. Varbūt mēs uz kādu laiku varam maldināt citus cilvēkus, bet Dieva dzirksti sevī nav iespējams piemānīt. Cilvēks skaidri apzinās, kāds ir tas motīvs, kas viņu modina uz devību vai skopumu. Savukārt pēc šī motīva var diagnosticēt savu apziņas līmeni. Rezultātā visas maskas nokrīt un mēs esam kaili Visuma Saprāta priekšā.
Piemērs jūtu plānā:
Iespējams, ka jūs ļoti alkstat pēc cita cilvēka uzmanības, mīlestības, bet esat tā pārņemti vai nu ar darbu vai negatīvām emocijām, ka laipnību nespējat izrādīt. Taču viņš arī gaida mīlestību, līdz kādu dienu sasparojas un nāk ar rozēm ... Nāk tas ilgi lolotais ar rozi, bet jūs esat ierakušies darbā ... teiksim rokā ir liela „bļoda ar vārītiem zirņiem”(negatīvas emocijas, aizvainojums, steiga). Ko darīt? Lai saņemtu rozi, „bļoda” ir jānoliek. Ja to nedarām, rozi paņemt nevar. Tas pats likums, lai kaut ko saņemtu, kaut kas ir jāatdod.
Gatavība dot pozitīvas emocijas, mīlestību, kaut niecīgu dāvanu citiem, izmaina cilvēka energo informatīvā lauka struktūru. Cilvēks kļūst par Dieva darbojošās enerģijas kanālu.
Kad tas noticis, sāk nākt klāt tāda veida enerģija, kādu devām citiem. Nav būtiski dot dārgas dāvanas, galvenais sajust atvērtību un labvēlību dāvājot kaut konfekti vai piparkūku. Senie latvieši to lieliski zināja, to lieliski demonstrē austrumu tautas, vienmēr apmainoties ar dāvanām. Galvenais ir pateicībā un priekā atrasties šajā došanas un ņemšanas enerģijas plūsmā. It kā sen zināma patiesība, bet īsti to izpratu Himalajos. Apjēdzu, ka nemāku ne pareizi ņemt, ne dot.
Piemērs, kā darbojas pateicība:
Himalajos viens no braminiem mums visām uzdāvināja vara rokassprādzes ar Širdi Babas (Sai Babas iepriekšējais iemiesojums) attēlu. Zinot, cik trūcīgi viņi ašramā dzīvo, jutos neērti. Reizē ar rokassprādzi saņēmu aizsardzību, informāciju un svētību. Tā kā angliski runāt nemāku, ar visiem kontaktējos mentāli caur sirdi. Man arī gribējās viņam kaut ko uzdāvināt. Naudas vairs nebija, uzdāvināju vien Putaparti ašramā pirkto pildspalvu ar Sai Babas attēlu. Kā viņš pieņēma šo niecīgo dāvanu! Viņš šo pildspalvu pielika pie pieres, tad pie sirds un tad klanījās tādā pateicībā it kā es viņu būtu apzeltījusi.
Es apraudājos no aizkustinājuma, jo TĀ nekad, neviens Latvijā no manis nebija pieņēmis daudz lielākas dāvanas. Es jutos tik laimīga, it kā Dievs būtu mani paaugstinājis. Es jutos laba, gandarīta un bezgala pateicīga, ka viņam patika pieticīgā dāvana. Ar to brīdi izpratu došanas prieku un arī to, ka pieņemot pateicībā mēs ļaujam otram cilvēkam justies labam. Mēs abi atvērāmies pateicībā Dievam! Piedzīvoju atklāsmi! Pār mani burtiski nolija bezgalīgas mīlestības lietus – zeltīta neitro enerģija.
Mēs taču visi vēlamies būt labi, bet vai mēs ļaujam būt labiem citiem. Vai mēs ļaujam būt labiem mūsu tuviniekiem, vai protam pateicībā pieņemot to, ko mums dod. Tas ir mazumiņš, bet caur šo pateicības aktu mēs atveram sirdi Dieva svētībai.
Piemērs, kā darbojas nepateicība:
Pie manis kāda sieviete atveda savu radinieci ar diagnozi maniakālā depresija. Slimība ķermeni bija pārņēmusi tādā pakāpē, ka viņa praktiski bija paralizēta. Nolikušas vājinieci gultā, abas ar radinieci sākām par viņu lūgt. Redzēju kā nolaidās viņas sargeņģelis, izvilka no viņas ķermeņa slimību kā pelēku būtni, ar milzīgu spēku pārplēsa to uz pusēm. Sieviete pie visām miesām drebēja un vaidēja, tad mitējās. Drīz jutās pavisam labi un, prom ejot, tīri naski cilāja kājas. Tomēr jutu, ka kaut kas nav īsti labi. Vaicāju viņai, vai viņa jūtas pateicīga. Viņa atbildēja, ka nē. Te nav runa par samaksu, bet gan par izjūtu sirdī. Sapratu, ka mūsu palīdzība būs mazefektīva, jo viņa nav gatava šķirties no savas slimības. Viņai tīri labi patīk, ka visi ap viņu danco. Radiniece vairāk skuma par viņas kaiti nekā viņa pati.
Kas ir depresija?
Tā ir negatīvu domu auglis. Šī kundzīte par maz bija cietusi, viņa vēl auklēja sevī negācijas. Palīdzībai maza nozīme, jo, paliekot pie saviem paradumiem, cilvēks spējīgs radīt vienas negatīvas domas vietā septiņas.
Kas notiek, ja cilvēks nejūt pateicību?
Viņš paliek norobežojies no Dieva un tā svētības, paliek tajā pašā tukšumā, kur bijis. Palīdzība no malas ir tikai kā grūdiens, lai cilvēks varētu atvērties veselībai. Kamēr viņa prāts nav gatavs, kamēr nav izmisīga lūguma no pašām sirds dzīlēm, pār viņu nenolīst zeltītais neirto enerģijas lietus. Reizēm palīdzība ir niecīga, teiksim par 10 %, bet cilvēks, izjūtot pateicību, saņem svētību par 100%. Un tad notiek brīnums, pilnīga izveseļošanās.
Pēdējos gados visur dzird gaušanos, kritiku, žēlošanos. Reizēm cilvēkiem saku: „ Mīļie, vai ņemt zobenu nocirst kādam vienu kāju, lai viņš aptvertu, cik labi bija ar divām?” Varētu jau gausties un ņaudēt uz nebēdu, ja līdz ar to mēs neieslēgtu kosmosa likumu, katrs saņem to, ko iesējis. Tad nu brīnās - jo dienas, jo sliktāk.
Tas skar sadzīvisko līmeni, bet kas notiek valstiskajā līmenī? Tur taču darbojas tie paši kosmosa likumi.
Cik bieži mēs esam paļāvībā ļāvuši valdībai par mums rūpēties, cik bieži mēs esam ļāvuši būt labiem? Viņi to vien spēj kā mainīt krēslus un atmazgāties no nepārtrauktas kritikas, pārmetumu un protestu straumes.
Kam tas ir izdevīgi? Kam mēs kalpojam ar savu negatīvo pozīciju?
Es neesmu nekas, un tomēr uzdrošinos jūs aicināt, dosim dāvanas mūsu valdībai, sūtīsim savu sirds mīlestību, sūtīsim apsveikumus, e-pastus, īsziņas ar dāvanu – uzticēšanos.
Iedomājieties, ja divas nedēļas mūsu valdība diendienā saņemtu simtiem apsveikumus ar apgalvojumu:
- Mēs jūs mīlam!
- Mēs jums uzticamies!
- Mēs zinām – jūs varat!
- Mēs jūs cienām!
Bet, ja tas turpinātos veselu mēnesi? Cik ilgi viņi turētos pretī? Viņi taču atbildētu ar to pašu. Iespējams, ja tā turpinātos pusgadu, viņi novilktu pēdējo kreklu, lai to atdotu tautai.
Protams, tas tā nenotiks, ja mēs vairs neticam brīnumam, ja mēs nespējam atvērties devībā, mīlestībā, paļāvībā, ja mēs gribam tikai ņemt, prasīt, protestēt, streikot. Ja mēs esam zaudējuši ticību Dievam sevī un citos.
Tāpēc arī pastāv šīs garīgās barikādes starp tautu un valdību. Viņu ir mazākumā, tāpēc bieži jāmaina karotāji. Viss ir mūsu rokās. Ko sēsim, to pļausim, mīļie! Mozus tuksnesī tautu vadāja 40 gadus, līdz izauga jauna, pozitīva paaudze, līdz iznīka verga domāšana.
Lai Dieva miers un mīlestība ir ar jums!