Es esmu atnācis mājās
Reiz garīgais skolotājs Bankejs demonstratīvi sadedzināja budistu svētos rakstus. Skolnieki viņam jautāja: „Meistar, ko jūs darāt? Jūs vienmēr tikāt mācījis pēc šiem rakstiem, komentējis tos un nodevies pārdomām par tiem. Kāpēc jūs tos sadedzinājāt?” Meistars iesmējās un sacīja: „Tāpēc, ka esmu atnācis mājās. Karte man nav vajadzīga.”
Cik Latvijā ir tādu cilvēku, kuri var apgalvot, ka jūtas pilnīgi apmierināti, veseli, laimīgi, piepildīti, kuru sirdī ir miera un mājas sajūta? Nezinu, vai kāds ir veicis šādu pētījumu. Biežāk gan nākas dzirdēt gaušanos, palīgā saucienus, dažāda veida kritiku vai šausmināšanos par nežēlīgo ikdienu. Cilvēkam nekas nav neiespējams. Kāpēc tomēr viņš slimo, cieš, nesaņem no dzīves to, ko vēlas?
Varbūt viņš īsti nezina, kas viņš ir – evolucionējis pērtiķis, citplanētiešu robots, Dieva kopija vai pašregulējošs dators ar miesu un asinīm. Teoriju tagad ir tik daudz, ka tiešām var apmaldīties. XXI gadsimta cilvēku vairs nevar „paņemt”, biedējot ar Dieva sodu vai dogmatisku patiesību sludināšanu. Mūsdienu cilvēks ir aktīvs un radošs, daudzviet apzinās savas spējas un varēšanu. Akla ticība un pakļaušanās nav modē. Tad kāpēc pie visām pozitīvajām „varēšanām” cilvēks tomēr nav īsti laimīgs. Tagad arī literatūras par šo tēmu ir kalniem. Izveicīgi ļaudis piedāvā receptes kā „piešūt” un „atšūt” naudu, veiksmi, mīļāko, sievu vai vīru utt. Visu it kā var dabūt, ja tik maksā ...
Varbūt tāpēc, ka lasīt par cita varēšanu ir viena lieta, bet pašam darīt ir cita lieta. Piemēram, mēs ar baudu varam lasīt jūsmīgus aprakstus, cik veselīgi un patīkami ir peldēt vai braukt ar riteni, bet, ja paši to nemākam, ar laiku šāda veida literatūra apnīk. Tāpat zināmu laiku ir interesanti lasīt, kādus panākumus var gūt ar vienu vai otru garīgās prakses paņēmienu, bet, ja paši neko nedarīsim, mums personīgā pieredze ies secen. Un pazīstamais Bībeles teiciens – daudz ir aicināto, bet maz izredzēto. Ja nu man nesanāk, ja nu neesmu izredzētais ...
Cilvēks dienā vairākas reizes nonāk situācijā, kad jāizdara izvēle. Cits to pamana, cits nē. Arī nekā nedarīšana ir izvēle. Visi zina A. Maslova ekonomisko vajadzību piramīdu, kuras pamatā ir fizioloģisko vajadzību apmierināšana, bet virsotnē pašizziņa.
Apzināti vai neapzināti kādu no šiem līmeņiem cilvēks pieņem par svarīgāko un tam pakārto visu pārējo. Piemēram, ja cilvēkam ir kāds augstāks mērķis, viņš 1. un 2. līmeņa vajadzības samazinās līdz minimumam. Katrs par galveno dzīvē nostāda to, kas atbilst viņa šībrīža apziņas līmenim.
1. Esot ķermeniskās apziņas līmenī, cilvēks nelauza galvu par to, ir viņš vai nav cēlies no pērtiķa, bet visus savus ienākumus iztērē dažādu miesisku baudu apmierināšanai. Tas nav ne labi, ne slikti līdz brīdim, kad citi sāk manipulēt ar viņa aprobežotību, t.i. mākslīgi radot arvien jaunas vajadzības. Šai ziņā reklāmas un visāda veida informācijas rats griežas cauru diennakti. Nabadziņš pat neapzinās, ka kļuvis par izveicīgu ļaužu peļņas avotu. Tas arī nebūtu nekas, ja šāda dzīve sniegtu gandarījumu un augošās vajadzības varētu apmierināt. Parasti gan cilvēkam vienmēr kaut kā pietrūkst pilnīgai laimei.
2. Prāta apziņas līmenī esošie jau mērķē uz 3. pakāpienu. Tāpēc daudz laika velta draugiem, ģimenei, sportam, veido domubiedru grupas un kompānijas. Viss ir jauki līdz brīdim, kad kāds sagādā vilšanos, nodod, aprunā vai pamet. Tad sākas ciešanas, sāpes, asaras. Parasti vainoti tiek citi, sākas cīņa par „taisnību”, netīrās veļas mazgāšana utt. Tiek skaļi manipulēts ar vārdu „mīlestība”, jo nemāk to atšķirt no pieķeršanās un atkarības. Šajā apziņas līmenī esošie cieš visvairāk, jo nespēj apturēt uzmācīgas domas, kas atkārtojas un atkārtojas. Ja cilvēks primitīvāks, viņš vienkārši apmierina savas fizioloģiskās vajadzības, nelauzot galvu par citu motīviem un rīcību. Kļūstot gudrākam, tas nesaista savu „Es” tikai ar fizisko ķermeni, tāpēc alkst pēc pozitīviem emocionāliem piedzīvojumiem, tādejādi atkal kļūstot par „naudas āderi” izpriecu piedāvātāju tirgū. Tas nav ne labi, ne slikti līdz brīdim, kad nekas vairs nesagādā prieku vai vētraini prieka brīži mijas ar vēl trakākiem depresijas uzliesmojumiem un iestājas nestabilitāte darbā, attiecībās, materiālajā stāvoklī. Šī līmeņa cilvēki ir verdziskā atkarībā no citu viedokļa, jo viņiem ir svarīgs citu vērtējums un atzinība. Parasti cītīgi tiek apspriests un pārrunāts: kad, ko, kas, par ko teica...Līdz smieklīgumam tenkots un aprunāts tiek tas, kura nav klāt. Parasti, prieki mijas ar ciešanām, pēdējām ir tendence pieaugt.
3. Intelektuālās apziņas līmenī cilvēks jau redz kopsakarības, saprot cēloņus un sekas, saskata visa vienotību un apzinās, ka veltīgi dzīties tikai pēc personīgiem labumiem, jo laimīgs var justies tikai tad, kad sabiedrība kopumā sasniegusi noteiktu kultūras un savstarpējo attiecību līmeni. Tādam cilvēkam ir iekšēja nepieciešamība celt tautas labklājību, baudīt mākslu, kultūru.
4. Universālās apziņas līmenī esošs cilvēks ir iekšēji motivēts darīt labu, jo viņš piramīdas virsotnē ir nolicis Dievu, kalpošanu civilizācijas un dabas kopējām labumam. Tāds cilvēks ir kā Dieva instruments, dzīva mīlestība un harmonija šeit un tagad, katru brīdi, kā nomodā tā miegā. Šo līmeni sasnieguši garīgie skolotāji, svētie, piemēram, Dalailama u.c.
Visi cilvēki grib būt labi, pat darot it kā sliktu darbu, viņi grib būt labi. Nepietiek nolemt; es tagad darbošos 3. vai 4. līmenī, tas ir jādemonstrē vārdos, darbos un domās. To nav iespējams notēlot, jo 4.apziņas līmeņa cilvēkiem ir pilnīgi cita enerģētika, viņi tikai ar savu klātbūtni, pat nedarot neko, harmonizē apkārtējos un dabu vairāku kilometru rādiusā. Šādu cilvēku klātbūtnē notiek ķīmisko procesu izmaiņas šūnu līmenī, notiek ūdens molekulu struktūras izmaiņas. Tāpēc tik liela pozitīva nozīme ir tam, ka tagad uz Latviju brauc daudzi garīgie skolotāji no austrumiem un savukārt rietumnieki brauc mācīties uz Ķīnu, Indiju u.c.
Notēlot šajā lauciņā neko nevar, bet var izdarīt izvēli un lūgt, lai Dievs mums palīdz sasniegt izvirzīto mērķi.
Izvēli ietekmē un nosaka vairāki faktori.
1. Zemapziņā esošā karmiskā informācija,
2. Citi cilvēki - dažādu rangu autoritātes,
3. Mūsu augstākais „Es”, ja ar sevi strādājam un lūdzam garīgo skolotāju padomu.
Pēc izvēles izdarīšanas sākas smalkās pasaules iesaistīšanās cilvēka apmācībā. Cilvēka izvēle nosaka visu, gan to, kādus spēkus viņš sev piesaista, gan kādas metodes Universs izmanto viņa apziņas veidošanā. Cilvēkam esot ķermeniskās apziņas līmenī, izvēle tiek izdarīta spontāni. Ja viņam jautātu izvēles iemeslu, visticamāk viņš nesaprastu, par ko ir runa.
Prāta apziņas līmenī izvēli nosaka ticība citu cilvēku autoritātei, kas savukārt var izpausties divējādi, kā pielāgošanās, vai kā pretošanās. Abos gadījumos indivīds negūst apmierinājumu, jo jūtas vai nu kā upuris, vai bende. Parasti katrs meklē veidu, kā izvairīties no šādām situācijām, bieži melo, nepilda solījumus, jo cita uzspiestais modelis nesaskan ar iekšējo pārliecību. Vainīgs nav ne viens, ne otrs, vienkārši katram ir savs skatījums uz lietām un notikumiem. Visbiežāk šādā situācijā nonāk vecāki un bērni, pārāk atšķirīgi uzskati. Kamēr bērns bez ierunām pakļaujas vecāku autoritātei, ir miers, bet var būt meli no bērnu puses. Vēlāk situācija krasi mainās, jo bērns kļuvis materiāli un morāli neatkarīgs. Pakļaušanos autoritātēm novēro arī reliģiskos grupējumos; rezultātā dalībnieki kļūst rīcībnespējīgi, lūdz padomus pat ikdienišķu lēmumu pieņemšanā.
Ķermeniskās un prāta apziņas līmeņa cilvēks, pats to neapzinoties, izvēlējies ciešanu ceļu, pielāgošanās vai pretošanās spēle turpinās.
Šī līmeņa cilvēki nav spējīgi uzņemties atbildību, jo ir pārāk atkarīgi no citiem. Ar viņu apziņu manipulē masu informatīvie līdzekļi, reklāma, citi cilvēki. Taču, savas aprobežotības dēļ, nespējot paskatīties plašāk uz notikumiem un sabiedrību, viņi ir viskarstākie kritizētāji un protestētāji.
Būtu bezjēdzīgi viņus par to nosodīt, jo mēs jau nebaram bērnu par to, ka viņš ir maza auguma, jo zinām, viņš aug. Toties ir iespēja paskatīties uz līdzcilvēku ar sapratni un iecietību; viņš cīnās ar savas apziņas augšanas grūtībām un tas nav viegls process.
Intelektuālās apziņas līmenī cilvēks sāk darboties saskaņā ar kosmosa likumiem, jo apzinās savu vienotību ar Universu un savas iespējas brīvi realizēties. Tāds cilvēks jūt iekšēju nepieciešamību darīt labu sabiedrībai, prot saprotoši uzklausīt atšķirīgu viedokli, paskatīties uz notikumiem no dažādiem redzes punktiem.
Šajā gadījumā sākas sevis iepazīšana un apzināts darbs ar savu dvēseli. Tam seko negatīvās karmiskās informācijas transformēšana un apzinātas pozitīvas nākotnes veidošana.
Ja cilvēks gatavs uzņemties atbildību par tautas likteni, jāsecina, ka mūsu valdība ir šajā līmenī. Tālākais jau atkarīgs no tā, kādu izvēli izdara katrs indivīds. Un tad sākas. Ja cilvēks nestrādā ar sevi un nelūdz Dieva palīdzību, no zemapziņas lien ārā tur esošā informācija, gan +, gan – pieredze. Esot pie varas, paveras iespējas realizēt gan vienu, gan otru. Tāpēc vara ir nopietns pārbaudījums, jo paver iespējas kā apziņas smagam kritienam uz leju, tā grūtam kalpošanas darbam uz augšu, uz universālo apziņu. Cilvēkam ir brīva izvēle, iet ciešanu ceļu vai sākt apzināti pieņemt iekšējā skolotāja, Gara gudrību. Ejot augšupceļu, ar laiku saprotam, ka situācijas, ko dzīvē saņemam, domātas vienam mērķim, lai mēs mācītos un dzīvotu saskaņā ar Kosmosa likumiem.
Tad nu sanāk, ka mūsu valdība aug un mācās reizē ar mums. Ko lai dara; nedzīvojam Ēģiptē, kur faraoni jau bija universālās apziņas līmenī. Toties mēs varam darīt tāpat kā Mozus, kas mācījās no faraoniem, varam mācīties no garīgajiem skolotājiem un sākt nopietnu tautas izaugsmes ceļu, kā to darīja ebreju tauta. Vai latvieši būtu dumjāki? Gluži otrādi, mums jau no senatnes ir dziļas un pamatīgas garīguma saknes.
Ar ko sākt?
Domu, vārdu un darbu saskaņa.
Domas iedalās:
a) reālajās – tādās, kas vērstas uz mūžīgām vērtībām;
b) iluzorajās – tādās, kas vērstas uz emocijām.
Biežākā nelaime ir tā, ka cilvēks zaudē kontroli pār savām domām un kļūst par savu negatīvo domu un emociju vergu. Sākas iekšējs karš ar sevi, kā rezultātā pirmā cieš nervu sistēma, jo no galvas iet nepareizas komandas uz ķermeni. Tai seko nepareiza rīcība, kas savukārt sēj sēklas, kuras izdīgst kā negatīvas sekas. Cilvēks nonāk deformētā situācijā un nesaprot, ka to ir radījis pats ar savu domu, vārdu, darbu un emociju haosu. Viss sākās no jauna – nabadziņš skrien kā vāvere ritenī, lūdz palīdzību, vaino citus un bezgalīgi cieš.
Ja sākumā ir dvēseles ciešanas, vēlāk seko fiziskas sāpes ar nopietnām izmaiņām aurā un ķermenī. Veidojas „bloki”, virpuļi, haoss, kā rezultātā cilvēks tiek atdalīts no Kosmosa un Zemes enerģijas. Tad sākas izmisīga cīņa par savu eksistenci, bieži savās domās un rīcībā indivīds rada Kosmosam un Dabai pretstatītu sistēmu.
Mierinājums tiek meklēts dažādās pudelēs – antidepresanti, alkohols, zālītes un nezālītes. „Pareizie” tā nerīkojas, viņi metas meklēt vainu un visbiežāk arī atrod citos cilvēkos, pamazām pārvēršas par enerģētiskajiem vampīriem, jo ar savu karošanu par „patiesību” ir atdalījuši sevi no Visuma enerģijas.
Literatūrā to sauc par ego izpausmi vai padošanos sātanam. Kā rīkoties? Jāiemācās loģiski pareizi domāt bez pakļaušanās mirkļa emocijām, jo katra doma nes sevī enerģiju un vēlāk veido domformu jeb pašregulējošu struktūru.
Ja doma saskan ar Kosmosa likumiem, tā pievelk pēc vibrācijām līdzīgo enerģiju tik ilgi, līdz tās pietiek, lai varētu realizēties fiziskajā plānā. Tāpat notiek ar mūsu negatīvajām domām, arī tās pievelk sev līdzīgo enerģiju un realizējas. Ja cilvēki iemācīsies novērtēt savu domu spēku un pratīs veidot pozitīvas domformas, panākumi neizpaliks. Tas attiecas gan uz privāto dzīvi, gan uz valsti kopumā.
Negribas lietot skaļus lozungus un saukļus, esam to visu atklausījušies gan no austrumiem, gan no rietumiem. Tomēr padomāsim, kam mēs kalpojam ar savām domām un emocijām, kam kalpo mūžīgās neapmierinātības un naida kurinātāji?
Varbūt pienācis laiks ieklausīties pašam sevī?