Pasaka par bailēm
Kādā baltā rītā debesīs parādījās mākoņu raksts, kas aicināja visus eņģeļus, ercenģeļus un citas debesu būtnes uz sapulci. Salidojuši, sasēduši mākoņu spilvenos, visi priecīgā rosībā gaidīja, kas nu būs. Līdz šim līdzīga sapulce bija gadus 2000 atpakaļ, kad uz Zemi tika sūtīti lieli eņģeļu pulki, lai cilvēkiem pasludinātu Dieva mīlestības vēsti. Visi čakli pildīja savus pienākumus un gaidīja nākamos rīkojumus. Nu tā diena bija pienākusi. Priekšā iznāca dižākie skolotāji un erceņģeļi. Svētākais no svētākajiem ercenģeļiem nolasīja vēstījumu, kura dēļ visi šeit tikuši aicināti.
Tūkstošiem gadu eņģeļi bijuši blakus cilvēkiem, visādi centušies viņiem palīdzēt, darījuši to visu nesavtībā, negaidot pateicību un atalgojumu, zinot, ka pienāks diena, kad cilvēki un eņģeļi apvienosies, lai darītu labu. Beidzot ir tas brīdis, kad daudzi no Zemes iemītniekiem kļuvuši gaišāki, atvērtāki, negrib vairs nogalināt viens otru, iemācījušies konfliktus atrisināt sarunu ceļā. Par šīm izmaiņām liecināja daudzu sargeņģeļu un dabas būtņu ziņojumi un vērojumi.
Sākās pienākumu sadale. Erceņģeļa Mihaela pulka eņģelītim Agilonam uzticēja pienākumu uzzināt, kas ir tas, kas izraisa bailes.
Lai viņam šis darbs būtu pa spēkam, Tēvs Radītājs iedeva burvju nūjiņu, ar kuras palīdzību eņģelītis varēja pārvietoties pasakainā ātrumā, mainīt izskatu, kļūt neredzams. Sajūsmināts par tādu dāvanu, Agilons savus meklējumus sāka turpat debesīs. Viņš vēroja zvaigznes, pētīja Mēnesi, uzlūkoja Sauli, apjautājās Vējam: Kas tas ir - BAILES?
Debesīs bailes neviens nepazina.
Tad eņģelītis devās uz Zemi, taujāja akmeņiem, iežiem minerāliem, saplūda ar okeānu, iegrima pazemē – visur valdīja miers, diženums, harmonija, mūžība. Ar brīnumnūjiņas palīdzību viņš iejutās augos, dzīvniekos. Jā! Tur reizēm parādījās kaut kas svešs. No kā?
Daba uz to atbildēja – no cilvēkiem ...
Eņģelītis saprata, baiļu iemesls jāmeklē pie cilvēkiem. Viņš vēroja jaunus un vecus, meklēja, kas ir tas, kas izraisa bailes?
Cilvēku baiļu izpausmes bija tik atšķirīgas, ka viņš saprata - tā pie lielas skaidrības netiks. Tāpēc viņš nolēma pats iepazīties ar bailēm. Ar burvju nūjiņas palīdzību viņš pārvērtās par mazītiņu gaismas punktiņu un sāka ceļojumu pa cilvēka ķermeni.
Iegrimis šūnā, viņš peldējās šūnsulā, iepazinās ar šīs mazās karaļvalsts iemītniekiem. Šūnas centrā atradās saule – kodols, tālāk hromosomas, mitohondriji un citi iemītnieki. Visi čakli strādāja, lai uzturētu savu valstību kārtībā. Bija interesanti vērot kā šūnas robeža, membrāna stingri kontrolēja, ko ielaist, ko izraidīt no savas valsts. Visur kūsāja darbs, tomēr uz jautājumu par bailēm neviens negribēja atbildēt. Mazais gaismas punktiņš pamazām pārmeklēja katru stūrīti, līdz pamanīja drebēšanu, nemieru, ko izraisīja savāds veidojums.
Agilons uzsauca: „Esi sveicināts svešiniek? Kas tu esi?”
Savādā radība iztrūkās, sākumā mēģināja noslēpties, bet redzot, ka tas neizdosies, nolēma atbildēt: „Esmu baiļu vīruss. Nebēdā, ka esmu tik mazs, es varu izaugt liels, milzīgs, spēju mainīt krāsu un formu.”
Vīruss parādīja, kā viņš nemanīts pārņem visu šūnu, inficē citas šūnas, ietekmē visu cilvēka ķermeni un iziet pat ārpus tā. Viņš demonstrēja savu spēju iedvest bailes apkārtējos cilvēkos. Baiļu vīruss lielījās: „Manā priekšā dreb gan cilvēki, gan dzīvnieki, gan veselas valstis. Pēc manas komandas cilvēki sāk bruņoties, aizstāvēties, krāt mantu, nogalināt un vēl daudzas citas lietas, ko bez manis viņi noteikti nedarītu.”
Agilons nolēma aprunāties ar vīrusu, jo zināja, ka pasaulē un aizsaulē nav nekā, kas nebūtu Dieva sastāvdaļa, ka viss ir viens un katrai lietiņai ir sava vietiņa.
Agilons: „Patiesi? Kā tu jūties, kad viņi tā rīkojas? Kā tu jūties, kad tev izdodas viņiem iedvest bailes?”
Bailes: „Nu, jūtos ļoti, ļoti varens...”
A.:Tad, kad tu esi varens, ko tu gribētu darīt tālāk?
B.: Ja godīgi, man gribētos, lai mani novērtē, mīl un man ļoti gribētos mājās...
A.: Kur ir tavas mājas?
B.: Es nezinu. Es tik ilgi mitinos cilvēkos, ka esmu aizmirsis, kur ir manas mājas. Tomēr man ir tāda sajūta, ja es tur būtu, viss būtu citādāk ... Reizēm sapņos to jūtu, kaut ko drošu, ļoti lielu un skaistu ... Kad pamostos, nezinu, kur to meklēt.
A.: Vai tu gribi, lai es tev palīdzu atrast mājas?
Agilons izstāstīja par eņģeļu sapulci, par Dieva mīlestību un to, cik ļoti Tēvs Radītājs visus mīl un vēlas, lai tie ir laimīgi. Baiļu vīruss uzzināja, ka visiem kaut kur ir mājas. Tiem, kas nomaldījušies un pieļāvuši kļūdas, tēvs piedod un dāvā bezgalīgu mīlestību.
Baiļu vīruss kļuva domīgs... no vienas puses ļoti gribējās doties mājup, no otras puses, tik ļoti bija sarasts ar cilvēku un savu varu pār to. Dažiem cilvēkiem vīruss tīri labi patika un viņi izmantoja tā spēju inficēt ar bailēm veselas tautas, lai pelnītu naudu.
A.: Kā tu domā, kas notiktu, ja cilvēkos vairs nebūtu baiļu?
B.: Ak, es nezinu. Tomēr man ir tāda sajūta, ka kādreiz tā ir bijis.
A.: Vai tu gribētu uzzināt, kas notiks ar tevi un cilvēkiem, kad tu no šūnas nonāksi savās mājās?
B.: Gribētu gan, bet es nezinu ceļu ...
Agilons piedāvāja savu palīdzību un atbalstu. Pametuši cilvēka šūnu, abi uzšāvās debesīs. Agilons atguva savu eņģeļa izskatu, bet baiļu vīruss līdzinājās melnai bumbai ar caurumu vidū. Abi, rociņās sadevušies, devās meklēt vīrusa mājas. Tomēr debesīs vīrusam īpaši nepatika, kaut kā pietrūka, viņš bija par smagu. Tāpēc abi nolēma mājas meklēt pazemē, jo virs zemes vīruss visus pazina, tur viņa māju nebija. Melnā bumba iegrima Zemeslodē dziļāk un dziļāk, līdz nonāca verdošajā kodolā, izkusa lavā. Tā rezultātā kodolā sākās neiedomājams haoss.
Lava spraucās uz augšu, izraisot zemestrīces un vulkānu izvirdumus. Abi saprata, ka tās nav baiļu vīrusa mājas. Tomēr bija noticis brīnums; Zemes kodola liesmās bija sadedzis viss melnums, tā vairs nebija melna bumba. Tā kļuva sarkana, liesmās norūdījās, iepazina Zemes mieru, mīlestību, drošību. Sarkanā bumba jutās tik labi kā mātes klēpī. Arī kodols nomierinājās un auklēja to lielā maigumā un mīlestībā. Bijušā vīrusa sirsniņa atvērās paļāvībā un viņš kļuva pavisam caurspīdīgs un izskatījās kā kristāls, kas spīd visās varavīksnes krāsās. Bija mainījies ne vien izskats, bet arī īpašības un vēlmes. Viņam nemaz vairs negribējās cilvēkus biedēt, gluži otrādi, viņš juta mostamies sevī vēlmi kādam palīdzēt.
A.: Kam tu gribētu palīdzēt?
B.: Es gribētu palīdzēt gan cilvēkiem, gan Zemei, bet nezinu, kā lai to izdara.
A.: Es arī nezinu, bet pazīstu kādu, kas var tev palīdzēt. Vai gribi iepazīties ar Jēzu Kristu un viņa mammu Mariju? Viņi ir pasaules diženākie skolotāji. Vai esi ar mieru doties pie viņiem pēc padoma?
B.: Jā! Es to vēlos!
Tā nu abi atkal nonāca debesīs un devās pie Jēzus Kristus pēc padoma. Kāda līksmība sākās debesīs, kad pavalstnieki redzēja, ka ar Agilonu kopā nāk kāda sen neredzēta būtne. Vīruss tik ļoti bija mainījis izskatu, ka Agilons to stādīja priekšā kā Varavīksnes kristālu. Jēzus abus sagaidīja lielā mīlestībā un izstāstīja kādu lietu, ko bija aizmirsuši cilvēki uz Zemes: „Bailes nav Dieva radītas, par bailēm kļūst katra radība, kas attālinās no dievišķās mīlestības avota.”
Jaunava Marija jautāja: „Varavīksnes kristāl, ko tu gribētu darīt?”
Varavīksnes kristāls atbildēja: „Es gribu nest cilvēku sirdīs mieru, aizsargāt visu cilvēci un Zemi. Iemāci mani, kā lai to dara ...
Marija: „Tam vajadzīgs laiks, bet ir veids, kā to apgūt ātri. Tev jāiemācās lūgšana uz Tēvu Radītāju, jo viņam visas lietas ir iespējamas, viņam laiks neeksistē.”
Varavīksnes kristāls kvēli piekrita. Ar viņu lūgšanā apvienojās visi Debesu iemītnieki; skolotāji, eņģeļi, pievienojās pazemes, ūdeņu, mežu un gaisu būtnes, Visi apvienojās kopīgā lūgšanā:
„Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek, kā debesīs tā arī virs zemes ... Mēs lūdzam, lai visi pasaules baiļu vīrusi pārvēršas par kaut ko tādu, kas sargā Zemi un cilvēkus, kas atnes mieru, sapratni, savstarpēju cieņu un mīlestību.”
Tēvs Radītājs, smaidot klausījās un lielā mīlestībā aicināja:
„Padomājiet, varbūt jūs jau to protat? Ko Varavīksnes kristāls darīja pirms cilvēks to pārvērta par bailēm?” Tēvs Radītājs iededza spilgtu mīlestības uguni kristāla centrā.
No Tēva mīlestības Kristāls iezaigojās un atcerējās, ka sen senos laikos Varavīksnes kristāls bija tik liels, ka sargājošā maigumā apņēma visu Zemeslodi. Šai varavīksnes aizsardzībai bija smalks pavediens uz katra cilvēka sirdi. Bija laiks, kad cilvēks elpoja vienā ritmā ar Zemi, dabu un Dievu. No laimes un mīlestības kristāls atkal plētās arvien lielāks. Tas apņēma visu Zemi un atjaunoja pavedienu uz katra cilvēka sirdi.
Debesīs iestājās klusums, visi bijībā un cieņā vērās uz Zemi, kuru apņēma gaisma visās varavīksnes krāsās. Kristāla vairs nebija, vīrusa arī nebija, jo bija kaut kas pavisam cits, kas mīlestībā elpoja vienā ritmā ar visu Kosmosu un dabu. Un tomēr kaut kas no baiļu vīrusa bija palicis. Tā bija pieredze, ko viņš bija guvis, esot cilvēkā. Viņš šo pieredzi izmantoja, lai atkal sarautos pavisam maziņš un iegrimt augu, dzīvnieku un cilvēku šūnās un atnestu jauno vēsti par pasaules vienotību un Dieva mīlestību.
Tā Kristāls spēja vienlaicīgi sargāt Zemeslodi un atdalīt daudz sīku daļiņu no sevis, spēja ielikt tās cilvēku šūnās. Debesu iemītnieki un skolotāji, elpu aizturējuši vēroja, kā pamazām gaisma apņem katru, kas saliek rokas lūgšanā. No tās dienas, kad cilvēks saliek rokas nesavtīgā lūgšanā, viņa šūnā kāds mazs punktiņš sāk vibrēt mīlestībā un vienotībā ar to varavīksnes kristālu, kas apņem visu Zemeslodi. Sirdī ienāk miers. Katrs cilvēks, kura sirdī baiļu vietā ienāk miers, stiprina kristālu ap Zemi.
Debesīs sākās gaviles. Agilons savu uzdevumu bija izpildījis un iemītnieki pamanīja, ka uz Zemes sākās pārmaiņas. Jo vairāk cilvēku apvienojās mīlestībā, jo lielāks miers un harmonija iestājās viņu sirdīs. Jo mazāk baiļu palika, jo spēcīgāka veidojās planētas kopīgā stabilitāte. Pamazām sāka aizvērties caurumi ozona slānī, parādījās jaunas oāzes tuksnešos, no paslēptuvēm iznāca apdraudētie dzīvnieki, atjaunojās veselīgs klimats ... uz Zemi atkal eņģeļi varēja nokāpt pie cilvēkiem kā senajos laikos, lai nodotu savas zināšanas un sāktu veidot pavisam citu, jaunu cilvēku brālības civilizāciju.