Menu:

- Gudrs cilvēks, redzēdams citu netikumus, atbrīvojas no savējiem.

Jaunākie raksti:

arrow Iet līdzi laikmetam
arrow Filantropija
arrow Ceļojums un ci gun prakse Krimā
arrow Māras zeme
arrow Stresa analīze
arrow Sakrālā medicīna
arrow Prāta rotaļas
arrow Vienots veselums
arrow Biorezonanses likums
arrow Darbs ar ēnu
arrow Tēzes
arrow Mīlestības alķīmija
arrow Gaismas ķermeņa veidošana
arrow Esmu atnācis mājās
arrow Bagātība nāk caur devību, svētība caur pateicību
arrow Saruna par Māti Nāvi
arrow Smadzeņu pusložu darbība
arrow Sava kalna virsotne jāsasniedz pašam

Pasakas:

arrow Alkatība
arrow Bailes un Agilons
arrow Par zelta zivtiņu
arrow Dāvana Agnesei
arrow Dāvana Annai

Kursi un apmācības:

arrow Kursi "Sevis apzināšanās mācība"

 

ill titleDāvana Agnesei

Dzinn ... dzinn....dzinn, zilie zvaniņi šūpojas vējā. Dzindzirinn; pārveļas pār pļavu draiskulis vējš. Zvaniņu pļava šūpojas kā maigi violeta jūra. Jautrība, vieglums, sīki smiekliņi, saskaroties un ļaujoties vēja glāstam! Feja Agilona guļ uz muguras zvaniņu jūrā un ļaujas tās burvībai. Ko tā vēsta?
- Es esmu burvīga, es esmu smaržīga, es esmu daļa no tevis, planēta Zeme! Vai tu mani dzirdi, Zeme?

Atjoņo vējš un izjauc zvaniņu sarunu: Kur te ir jūra? Kas tās par sarunām? Tu esi nerātne, tu esi savāda, tu neesi nekāda jūra! Jūra ir dižena, varena, sāļa, krāsa tai zilgani zaļa. Es jūru pazīstu, es viņu šūpoju, tā mani klusa!
Iesmejas zvaniņi:
- Jūra tev klausa? Savādi, savādi, varbūt, ka klausa, varbūt, ka nē ...
- Kurš te man pretojas, kurš te man netic, kurš te visiem prātus tik jauc? Viss, ko es saku, tā arī ir!
Nav vairs te vainīgā, ir tikai smiekli, te vienā, te otrā pļavas stūrī.

Feja vēro šo savādo strīdu, redz lielo mīļumu, ko pļava uz vēju un zvaniņiem lolo. Tad aizver acis un saplūst ar šo jautrību, smaržu viļņiem, vēja vieglumu. Viņa kā viegls mākonītis traucas reizē ar vēju pār pļavu, noglāsta, iešūpo, paceļas gaisā. Tā varētu rotaļāties ilgi.
Pēkšņi pār pļavu, dārzu un māju pārveļas sāpju vilnis. Agilona sastingst. Kaut kam sāp. Piemiegusi acis, vēro apkārtni; tā sāp cilvēka dvēselei. Feja pazīst šo smeldzi. Pa ceļu nedroši, kaut kā nenoteikti un bailīgi iet meitene.
Tā soļo cilvēks, kas nezina kurp doties, kas nezina mērķi, ir nomaldījies.

Agilonas sirds ietrīsas mīlestībā un vēlmē palīdzēt jaunajai meitenei. Domās feja pieskaras un noglāsta tai galvu, sūta mīlestību. Meitene it kā nodreb, it kā mostas, apstājas un vērīgi lūkojas apkārt. Jaunavas trauslā sirds ir sajutusi mīlestības pieskārienu. Neapzināti augums tiecas pretī mīlestībai, kājas pašas to nes tieši uz fejas māju.
Pienākusi pie vārtiņiem, tā bijīgi uzlūko feju, ziedus, pamāj sveicienu un klusē. Viņa īsti nesaprot, kāds spēks viņu atvedis uz šo vietu. Savādi, sirdī ielīst paļāvība un miers. Negribas iet prom, bet nav arī iegansta palikt.
Tā viņas vēro viena otru.
- Ienāc! Apsēdies! Es tevi uzcienāšu ar zāļu tēju! Kā tevi sauc?
- Agnese!
- Cik skaisti! Tāpēc es domāju, ko šodien tā zvaniņu pļava tā san. Gāju pat klausīties, ko tāda rosība. Zinu jau zinu, kā gādīgā roka tevi šurp atveda! Laikam būsi no sirds lūgusi Dieva palīdzību?
Meitene klusē, izbrīnītām, valgām acīm vēro feju, kaklā rūgts kamols, nezin, ko atbildēt. Kā viņa zina? - Tev nekas nav jāsaka. Dzer tēju un atpūties. Vai ļausi, lai palīdzu dziedināt tavu dvēseli? Vai ļausi, lai sāpes un atmiņas maina gaitu, lai palu ūdeņi aizskalo rūgtumu?
Meitene klusējot pamāj un gaida, piever acis; ir savāds vieglums, kā nomods, kā snauda. Ir tikai smaržas, jūra un debess, ir tikai maigums, miers, ņirboņa acīs. Mainās tur tēli, savādi, rāmi, bērnība, dzimšana, tad tālas zemes. Visu var redzēt, bet neraisās domas, nav vairs tas sāpīgi, neliekas svarīgi. Kā aiziet tēvs, pamet ar māsu, kā māte saraujas sāpēs, kā žēli sabrūk. Kā mājas ienāk biedējošs klusums, kā mātes acīs sastindzis tukšums, kā sirdī iemājo aukstums, kā pāri visam iebrēcas sāpes. Savāda migla nes projām šos tēlus, veidojas viļņi un mākoņu stāvi.

Klusi šie tēli pieceļas kājās, klanās un dodas uz savām mājām. Izrādās viņiem ir savas mājas. Agnese vēro, kā pieceļas bailes, uzlūko viņu ar lielām acīm. Tad nez kurienes žirgts saules zaķītis, atskrien un sāk bailes kutināt. Ak tavu nerātni! Nu bailes lokas, šķobās un mokās, ir tak tik smieklīgi, bet nav viņām mutes. Varētu smieties, bet nav tak ar ko! Pieskaras feja un iedod tām muti. Ak tavu jautrību, šitādu joku. Tur vairs nav baiļu, tā mākoņu deja. Aizjož tās kopā ar saules zaķi, kopā ar vēju pa zvaniņu pļavu, uzkāpj tās debesīs, pārplīst no smiekliem. Pār pļavu nolīst sudraba lietus, noskalo meiteni, māju un zemi. Baiļu vairs nav, ir tikai svaigums. Saules zaķēni iemirdzas rasā, pļava nu zaigo kā saulzaķu spiets. Meitene uzelpo, novēlies smagums.
Taču Agnesei no sirds izlien melna ēna. Tās sejā un acīs sāpīga grimase.
Feja ēnu uzlūko maigi un saudzīgi:
- Esi tu sveika pie manis mājās! Vai tālu ceļu esi tu gājusi? Vai nav par smagu uz zemes tik ilgi? Tu tāda maiga, samtaina, trausla, dodu tev gaismu, mīļumu, glāstu. Kā tagad jūties, draudzene mana?
Ēna vairs neraud, noslauka asaru. Pārsteidz viņu saruna tāda. Palika ēnai sevis tik žēl, nolēma izkratīt sievietei sirdi.
- Klīstu pa zemi, nav man te māju, visi no manis muktini mūk! Apnicis man šai pasaulē dzīvot. - Kur tad tu labprātāk mitēties gribi?
- Dotos prom es uz planētu tālu, tālāk kā Saule un aizsaule ir.
- Kas tur tik labs, ka tur gribi tur dzīties?
- Tur ir tāds smalkums, ka man ir tik viegli, tur ir tāds daiļums, kas vizuļot viz, tur ir kā dziesmā, smaržās un mīlā virmuļo gaiss. Tur dzīvo puse no manis un skumst.
- Tur dzīvo tava otrā puse?
- Jā! Dzīvo un cītīgi gaida, kad atkal abi būsim mēs kopā.
- Tad kāpēc esi arvienu vēl šeit?
- Es šeit strādāju. Mans tāds devums: iemācīt ļaudis līksmot un diet, arī pat tad, kad ir grūti un smagi. To māk tik tie, kam daudz nākas ciest. Sāpes var uzveikt ar mīlu un darbu. Tā kā tāds uzdevums ilgstoši veicams, dalīja mani ar viņu uz pusi, jo savādāk nemāku sāpes es radīt.
- Veries uz Agnesi vērīgu skatu! Domā, vai viņa priecāties prastu? Skaties uz zvaniņu pildīto pļavu, katrs piliens kā dimantiņš lās. Vai vietai šai pietiktu prieka, lai tu pie mīļotā atgriezties vari?
Ēna veras meitenes sejā, tad skatiens slīd pāri pļavai, paceļas debesīs ... Kāds svaigums, vieglums, smaržas! Kaut kas maigi, maigi noglāsta, no debesīm uz viņu raugās trijstūris, kura vidū mīloša acs. Līst gaisma, mīlestība, pateicība, mierinājums, viss virmuļo, sajaucas; krāsas, skaņas, lidojums. Ir sācies savāds lidojums laikā!

Kaut kas būtiski ir mainījies! Ēnas vairs nav, viņa ir pārvērtusies: uz fejas delnas spārnus vingrina žilbinošs tauriņš. Tas paceļas, apmet loku, pārlido pāri pļavai un ceļas debesīs. Viņš atgriežas mājās. Agnese apjukusi vēro notiekošo. Tas viss ir tik vienkārši, neierasti, neticami, kā sapnī. Varētu neticēt, bet sirdī ir ielijis prieks, miers, nav vairs baiļu un sāpju, tik kaklā vēl kamols rūgts.
Feja to pamana un pieskaras kamolam kaklā. Savādi, tas kļuvis kā īsts, iekrīt zālē un sāk ripot. Feja aicina Agnesi kamolam sekot. Tā viņas nonāk pie ābeles dārza malā. Tā ir īpaša, runājoša ābele, kā jau viss fejas tuvumā. Viņas saknes aug dziļi zemē, līdz pašam kodolam, Zemes sirdij. Stumbrs slienas pretī debesīm, galotnē spīd Saule. Ābele uzrunāja Agnesi.
- Vai vēlies, lai tava dvēsele ir tikpat stipra un skaista kā es?
- Kāpēc ne? Var pamēģināt!
- Tad nāc, pieglaud savu vaigu un klausies. Ja tu sajutīsi kā no zemes caur saknēm ceļas uz augšu auglības un mīlestības enerģija, būsi tikpat stipra kā kalni, jūras un okeāns. Ja tu sajutīsi kā no Saules tevī ielīst gaisma un siltums, būsi tikpat dāsna kā tā. Ja tu sapratīsi kā var vienlaicīgi gan ziedēt, gan dot ražu, būsi tikpat skaita un bagāta kā es. Varbūt tev īpaši paveicas un tu saņem kādu negaidītu dāvanu. Viss atkarīgs no tevis, no tavas vēlmes atvērt dvēseli.

Jaunava pieglaužas ābelei ļāvīgi, saplūst ar laiku, ar telpu un visumu. Dvēselē mostas aizmirstā gudrība par zemes svētību, spēku un auglību. Ceļas no kodola vijīga lava, piepilda augumu, muguru, garu. - Nu tu no zemes smel spēku un svētību, viena tu nebūsi vairs itin nekad.
Kamols sāk vīties pa stumbru uz augšu, uzlido debesīs, iekrīt tas trīsstūrī, sadeg un kvēlo. Dievišķais maigums nolīst par zemi, gaisu piepilda zeltīti vizuļi. Uzplaukst tad Agneses dvēselē lotoss ar zemes pilnību, ar Dieva gudrību. Trīsas un viļņi ceļ dvēseli augšup, vieno ar Dievu svētlaimes skavās. Tad liela dižumā nolaižas lejup, Agnesi ietērpj šķidrautā baltā ...
Pasmaida feja:
- Tu esi svētīta, tu esi pacelta, nu vari iet!