Menu:

- Brīvība nozīmē – atbildība. Lūk, kāpēc tik daudzi no tās baidās!
/Bernhards Šovs/

Jaunākie raksti:

arrow Iet līdzi laikmetam
arrow Filantropija
arrow Ceļojums un ci gun prakse Krimā
arrow Māras zeme
arrow Stresa analīze
arrow Sakrālā medicīna
arrow Prāta rotaļas
arrow Vienots veselums
arrow Biorezonanses likums
arrow Darbs ar ēnu
arrow Tēzes
arrow Mīlestības alķīmija
arrow Gaismas ķermeņa veidošana
arrow Esmu atnācis mājās
arrow Bagātība nāk caur devību, svētība caur pateicību
arrow Saruna par Māti Nāvi
arrow Smadzeņu pusložu darbība
arrow Sava kalna virsotne jāsasniedz pašam

Pasakas:

arrow Alkatība
arrow Bailes un Agilons
arrow Par zelta zivtiņu
arrow Dāvana Agnesei
arrow Dāvana Annai

Kursi un apmācības:

arrow Kursi "Sevis apzināšanās mācība"

 

ill titlePasaka par alkatību

Kādu dienu Debesu iemītnieki sarosījās, jo no Zemes uz augšu lidoja dziesma – lūgums. Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs, mūsu latviešu tautai ...

Sākumā visi tikai priecājās par brīnišķīgo dziesmu, bet vēlāk kļuva domīgi; pārāk daudz sāpju, ciešanu un izmisuma reizē ar mūzikas skaņām nesa katrs vārds.
Tāpēc dižie skolotāji uz Zemi nosūtīja eņģeli Jumitu, lai viņš uzzina, ko īsti grib šī tauta. Jumitu izvēlējās tāpēc, ka viņš izsenis zināja visu par latvju rakstiem, zīmēm un dainām, zināja ļaudis, kuri turēja tos lielā godā.

Nonācis Latvijā, Jumits apmetās Pēterbaznīcas tornī, jo no turienes labāk varēja pārskatīt gan Rīgu, gan tās ļaudis. Jo ilgāk viņš vēroja, jo labāk saprata, ka dziesmā izteikto lūgumu nevar atstāt bez ievērības. Viņš iedziļinājās daudzu cilvēku sirdīs un atklāja, ka tauta cieš no pārmērīgiem nodokļiem un valstsvīru alkatības.

Jumits zināja, ka cilvēka dvēsele, neatkarīgi no tā, kādu amatu viņš ieņem, ir tīra Dieva mīlestības dzirksts, tā nevar šādi uzvesties. Tātad valstsvīrus ir apsēdusi kāda ļauna slimība, kas liek rūpēties vienīgi par sevi, atstājot novērtā tautas vajadzības. Jumits nolēma ar šo sērgu iepazīties. No baznīcās torņa bija labi redzams, ka liela daļa iestādēs un kantoros sēdošie arī ir saslimuši. Jumits ar skumjām vēroja kā cilvēki cīnās par naudu, varu, ietekmi, gūst un zaudē portfeļus, bet nekļūst ne gaišāki, ne laimīgāki.

Domāts, darīts. Jumits nolēma izmantot Dieva doto talantu un atdalīja no kāda augsti godāta kunga to struktūru, kas izraisa alkatību, lai varētu ar to aprunāties. Pārsteigumā Jumitam ieplētās acis no skata, kāds pavērās, kad Alkatība visā godībā nostājās viņa priekšā.
Tā izrādījās pelēka recekļveidīga, cilvēka ēnai līdzīga radība bez ausīm un deguna, tik pierē bija viena acs un zemāk milzu mute. Jumitu tas īpaši neuztrauca, jo viņš zināja, ka Dievs katru radību mīl neatkarīgi no tās izskata. Tāpēc viņš lielā cieņā paklanījās un teica: „Esi sveicināta, Alkatība!”
Alkatība novērsās, jo tūlīt saprata, ka no eņģeļa tai nav ko ņemt. Jumits neatlaidās – Kā jūties pie cilvēkiem?

Alkatību dikti pārsteidza tāda ieinteresētība. Šādu jautājumu tā nebija gaidījusi, aizdomājās ... No eņģeļa nāca tāda mīlestība un labvēlība, ka viņai sagribējās izkratīt sirdi: „Neko labu nevaru teikt. Man visu laiku gribās ēst, esmu badā.”
J. Ko tu gribētu ēst?
A. Visu; saldumus, žāvējumus, naudu, baudu, mājas, mašīnas ... visu man vajag.
J. Labi, es tev visu to dodu, jo Dieva valstībā ir pārpilnība, katrs var ēst, cik viņam gribas...
Alkatības mute atvērās kā milzu vārti, tajos sāka plūst produkti, dažādas mantas, pat dzīvnieki, veseli vilcienu sastāvi ar precēm, prieka nami u.c. Tās pelēkais ķermenis uzblīda, zaudēja cilvēka auguma apveidus, kļuva arvien lielāks un bezformīgāks. Šķita, tas drīz pārplīsīs, bet mute agonijā tik rija un rija, tai nebija gana, viņa sāka grābt ar rokām, visu vilkt uz sevi. Alkatība vairs nešķiroja, vajag to viņai vai nevajag, tik grāba un grāba ... Recekļveidīgais ķermenis izplūda uz visām pusēm, no lielā smaguma dažās vietās sāka atdalīties smirdīgas miesas gabali, ļumīgajā masā parādījās rētas. Viņa pagura, pievēra savu vienīgo aci un smagi elsa.
Eņģelis atkal jautāja: „Kā tu tagad jūties?”
- Esmu tik nelaimīga ... neapmierināta, man sāp rētas – īgni atbildēja bezveidīgais receklis.
- Vai ir kaut kas tāds, ko tu vēl gribētu?
- Gribu zeltu, daudz zelta, zelta drēbes, zelta mašīnu, zelta podu!
- Labi! Būs tev zelts!

Jumits sasauca eņģeļu pulkus, lai atnes ļoti daudz zelta.
Pār Alkatību nolija zelta lietus, saspieda viņas izblīdušo miesu, daudzās mantas un produktus.
- Kā tu tagad jūties?
- Nav gana – raudāja alkatība. Man ir tik smagi, mani māc izmisums, nevaru paelpot, bet gribu vēl. Jumijs atvēra debesu vārtus un deva viņai vēl zeltu un visu, ko tā kāro, līdz viņa izmisumā sāka elsot – Man ir tik grūti, es pati sev riebjos!

Eņģelis zināja, ka Dieva pasaulē nekā lieka nav, tātad arī šai pelēkajai masai bija kaut kāds uzdevums, ne velti tik daudziem viņa bija pielipusi. Zem zelta svara stenēja kaut kas tāds, kas vairs nebija alkatība, tā bija bezveidīga masa bez jūtām, bez emocijām. Jumits nejuta ne žēlumu, ne pretīgumu, ne izbrīnu, viņu vienīgi interesēja, ko šī masa vēlas tagad.
- Ko tu gribi darīt?
Apakšā kaut kas burbuļoja, kaut kas sūcās iekšā zemē.
- Gribu nomirt, jo uz Zemes nekas nedod gandarījumu. Man ir viss, ko vēlējos, bet prieka no tā nav.
- Labi! Ļauju tev nomirt!

Eņģelis zināja, ka Nāve ir tikai pāreja no vienas pasaules citā, ka abas šīs pasaules ir Dievā un ļāva, lai pelēkais receklis sadalās un iesūcas zemē.
Kas notika ar alkatības sagrābtajām vērtībām? Gāja laiks, zelts atgriezās Zemes dzīlēs un caur avotiem ieplūda gruntsūdeņos, akās, līdz nonāca uz cilvēku galdiem. Cilvēki to nezināja, bet malkojot šādu ūdeni, teica pateicības vārdus Zemei un dabai, jo tas sildīja sirdi.

Pelēkais receklis bija pārvērties trūdos un darījis auglīgus pilsētas dārzus un parkus. Ziedi, smēlušies šo Zemes spēku, smaržoja tik reibinoši. Cilvēki to nezināja, tikai, staigājot parkā, elpoja un izteica pateicību dārzniekam, ziediem, vējam, gaisam, dabai. No šīm smaržām atmaiga viņu skatieni, parādījās smaidi, cilvēki atvērās mīlestībai. Kaut kas tomēr palika nesadalījies. Atnāca sētnieks, kopā ar kritušām lapām sagrāba lielu čupu un aizdedzināja. Gaisā cēlās dzirksteles un nesa ziņu uz debesīm – Latvijā par vienu alkatīgu cilvēku mazāk, jo Alkatība caur Nāvi ir atgriezusies Dievā un pārvērtusies Nesavtībā. Jumits staigāja starp cilvēkiem un reizē ar tiem baudīja Nesavtības augļus.

Kas notika ar augsti godāto kungu, kad viņš reizē ar visiem baudīja Nesavtības augļus?
Augsti godātais kungs pēkšņi atklāja, cik garšīgs ir parasts avota ūdens. Nesaprotamu iemeslu dēļ viņam iepatikās staigāt pilsētas parkos un sarunāties ar cilvēkiem. Kā brīnumu viņš atklāja, ka lielu gandarījumu sniedz labdarības pasākumi, ka augstāk par naudu viņš sācis vērtēt no sirds teiktu pateicības vārdu un mīļu smaidu. Kādu rītu viņš pamodās ar prieku un mīlestību sirdī, kurai it kā nebija īpaša iemesla. Braucot uz darbu, skatoties pa mašīnas logu ... viņš neticēja savām acīm, pa pilsētas parku kopā ar cilvēkiem staigāja eņģelis ...

Viņš saudzīgāk un vērīgāk ielūkojās tuviniekos, cilvēkos, kas bija blakus katru dienu. Kādu rītu viņš ar izbrīnu konstatēja, ka sieva izstaro maigu gaismu. Viņu piemeklēja atklāsme - viņam blakus jau sen iet īsts eņģelis ...