Dāvana Annai
Kāda ir tava mīļākā nodarbe, kad kaut ko gaidi; autobusu, mammu vai draudzeni? Gaidīšana ir iespēja kļūt par klusu vērotāju. Vērot var visu, rūpīgi, rāmi, sprīdi pa sprīdim.
Skat! Savās gaitās dodas maza vabolīte! Re, skudra stiepj nastu, kas 3 reizes lielāka par pašu! Klau! Kokā trīsuļo lapa, tā sačukstas ar citām lapām. Tā ļaujas Saules un vēja glāstiem. Ko tā tik maigi čukst? Tu to dzird? Ja vērīgi klausās, var dzirdēt, ko vējš stāsta kokiem. Kas tur ķērc? Kādas jaunas ziņas atnesusi vārna?
Bet visinteresantāk ir vērot cilvēkus. Cik dažādi tie ir! Domās pajautā: Kas tu esi, no kurienes nāc? Pūlī vienmēr ir kāds, kas ir citādāks, atšķirīgs. Īpašs var būt apģērbs, gaita, roku kustības. Tas ir kaut kas tik netverams, ka grūti noteikt, kāpēc patīk vērot tieši šo cilvēku.
Es tev pastāstīšu par cilvēku, ko pamanīju pilsētas drūzmā. Šo sievieti nosaucu par Feju Agilonu, jo viņas tērps bija tik smalks, gaisīgs, seja tik maiga, gaita tik viegla. Pēkšņi radās sajūta, ka viņa ieradusies no citas pasaules. Sieviete pūlī it kā neiederējās pārējo vidū, un tomēr viņa bija starp mums. Pieveru acis un iztēlē dodos fejai līdz. Aicinu arī tevi mazā ceļojumā uz vietu, kur dzīvo feja Agilona.
Agilona ir gudra, maiga un jūtīga. Viņas soļi ir klusi kā kaķim, roku kustības plastiskas un liegas. Vecumu grūti noteikt, jo gaismas starojums un rāmums sejā ir kā jaunai meitenei, bet noteiktība, drošība, viedums liecina par briedumu. Feja Agilona dzīvo kādā nomaļā ciematā, vienkāršā namiņā meža ielokā. Viņas ikdienas darbs ir dārza kopšana. Feja cītīgi gādā, lai zeme būtu irdena, augiem pietiktu mitruma un saules gaismas. Zināšanas par norisēm dabā, pašos augos, to derīgumu, Dieva mīlestību un kosmosa likumiem, feja saņem no pašiem augiem.
Radītājs fejai dāvājis spēju saprast augu, iežu un dzīvnieku valodu. Tie visi ir viņas skolotāji un palīgi. Tāpēc viņas rosīšanās dārzā ir draudzīga saruna un mīlestības apmaiņa ar dabu. Tā Agilona uzzina par klimata un laika izmaiņām, par to, kas jādara, lai saglabātu savu veselību. Daudzi augi stāsta par savām ārstnieciskajām īpašībām un vēlmi palīdzēt cilvēkiem. Cik vienkārši! Tāpēc jau viņa ir feja, ka prot kaut ko tik smalku un neparastu.
Katra valoda ir citādāka. Vieni sūta maigus skaņu, citi smaržu vai krāsu viļņus. Akmeņi ir īpaši meistari, atliek tikai pieskarties... Tie uzbur tēlus un sajūtas par ļoti seniem notikumiem. It kā paņem klausītāju sevī un aizved ceļojumā uz to laiku, par kuru ir akmens stāsts. Tas, kurš saprot akmeņu valodu, kļūst par tādu kā esošā notikuma liecinieku. Tas ir tik interesanti, jo katrs akmens zina citu stāstu. To notikumu, ko tam uzticējuši diženie skolotāji no citiem laikiem un civilizācijām. Ir pat tādi akmeņi, kas pie fejas ierodas no nākotnes, lai parādītu, kāda Zeme būs pēc daudziem gadiem.
Pēkšņi viņas uzmanību saista kāds dobes malā gulošs, rozā akmentiņš.
- Esi sveicināts manā dārzā!
Akmens klusē un gaida, lai paņem to rokā.
- Ak, tā? Tu glabā sevī kādu ziņu?
Agilona pieglauž akmeni vaigam un aizver acis, lai labāk varētu saprast visu, ko viņš vēlas teikt. Izzūd laiks, telpa... Tikai Kosmoss elpo ritmiski un mierīgi. Puskrēslas lidojumā parādās zvaigžņotas debesis, planētas, saules un dažādas būtnes, kas klusi lido izplatījumā. Kaut kur mīt tumsa – maiga kā samts. Tajā ir tik silti un droši kā mammas klēpī. Katrs radījums vai kūst no miera, svētlaimes un drošības sajūtas mīlestības pilnajā tumšajā tukšumā. Tā ir Debesu Mātes valstība.
Citviet kvēlo tik daudz saules, ka viss ir viena vienīga ugunīga gaisma, kustība, karsta mīlestība un vēlme darboties, radīt. Dažiem tumsas iemītniekiem metas drusciņ bail no šis aktivitātes un kvēles. Tā ir Debesu Tēva valstība. Viņi pastāv blakus, mīl, vēro un ilgojas viens pēc otra. Viņi ir tik atšķirīgi, tik atšķirīga ir viņu enerģija un izpausmes veids!
Tam visam pāri stāv Dižais, vienojošais Klusums. Vējš nes ziņu: tas ir Lielais tukšums, Bezgalība, Mūžība, Esība, Viss visā, Lielais nekas, Universs, Pirmsākums, Dievs. Neviens nav redzējis to mīlestības un dzīvības avotu, no kurienes tas sākās, un kur tas beidzas. Neviens nezina, kā to īsti varētu nosaukt. Visapkārt jūtama tā elpa, ritms, klusums un bezgalīga mīlestība.
Pēkšņi Klusumā viss sakustas. Gaisma piesardzīgi, lēni un maigi tuvoties tumsai. Tumsa raujas arvien mazāka, mazītiņa, līdz kļūst par sīku punktiņu. Visapkārt ir tik daudz mīlestības, ka, liekas, tās pārpilnībā var izkust.
Bezgalīgā maigumā, paļāvībā un mīlestībā punktiņš uzņem sevī gaismu. Pats kļūst tik melns un mazs kā magoņu sēkliņa. Gaismas mīlestība silda sēkliņu tik kvēli, ka liekas, tā izzudīs un pārvērtīsies pelnos. Taču viņa iztur un mīl gaismu tik maigi, saldi, ka tā sāk ieplūst punktā un pazūd. Jocīgi! Kā var bezgalība un tukšums pazust punktā? Un tomēr tas notiek!
Sēkliņa paņem savā klēpī milzīgo pasauli; uguni, mīlestību, gaismu, visas radības, kas bija gaismas pasaulē. Ietin to visu melnā segā tādā maigumā ... ka notiek mīlestības uzliesmojums, kas kā bezgalīgas baudas vilnis pārvēršas saldā izelpā, tik dziļā un varenā, ka apvienojas ar Esības kopējo elpu. Un atkal viss ir viens!
Pirmsākums, Debesu Tēvs un Debesu Māte! Nav gaismas un tumsas, ir tikai mīlestība! Viss ir Dievs! Un tomēr kaut kur atkal veidojās tumsa un kaut kur gaisma, kas maigi un pateicīgi attālinājās viena no otras, lai atkal satiktos un pārvērsos vienā veselā. Saplūšanas rezultātā Visums ir mainījies. Lai gan ir iepriekšējās planētas, taču ir parādījās kaut kas nebijis. Mīlestības akts ir radījis jaunu dzīvību!
Tukšumā veidojas karsts virpulis, sabiezē un pārvēršas par planētu. Pamazām rodas, kalni, ūdeņi. To visu vēro un maigi glāsta Lielais Tukšums, Esības siltā elpa. Tā ir visur; maiga, klusa. Šķiet, ka tās nav, un tomēr tā ir... Tā ir Dzīvība, gavilējoša, prieka pilna dzīvība! Planētu vēro kāda maiga Milzīga acs, tai pievienojās citas - vērīgas, gudras. Uz visām pusēm izplatās gaviles un mīlestība:
- Izdevās! Tā būs īpaša planēta. Tur mēs kristālos ieliksim visas savas zināšanas un mīlestību.
No visiem Kosmosa stūriem traucās acis un maigas rokas, glāsta kalnus, cietos iežus, aijā ūdeņus, līdz planēta nodreb dzīvībā un pamostas gavilēs un priekā:
- Es esmu dzīva! Es esmu! Es esmu Zeme! Es esmu Zeme!
- Oho, ho! Tu esi Zeme. Tu esi dzīva! Tu esi tik skaista, tik maiga, tik dodoša, tik nesavtīga! Mēs tevi tā mīlam, tāpēc dosim tev labāko, kas mums ir. Mēs tev atvedīsim 2 cilvēkus – vīrieti un sievieti, kas par tevi rūpēsies, viņš maigi pieskarsies katram augam, kokam, viņš tevi rušinās un bužinās. Viņi pie tevis kļūs par aktīvie radītājiem, veidos ainavas, iekops laukus, cels mājas un pilsētas.
Cilvēki mīlēs viens otru tikpat stipri kā Debesu Tēvs un Debesu Māte mīl viens otru un notiks brīnums. Cilvēki spēs atkārtot radīšanas brīnumu, viņi mīlestībā vairosies! Tu jutīsi cilvēku kāju dipoņu, viņu pateicības, mīlestības, sajūsmas un savstarpējās saskarsmes prieka svētlaimi. Jūs kopā augsiet, mācīsieties un iepazīsiet viens otru, jo esat tik dažādi, bet reizē tik tuvi. Ir kāds noslēpums ... Jūs esat tik cieši saistīti, ka nevarat pastāvēt viens bez otra. Taču par to visu tu pati varēsi pārliecināties kopā ar cilvēkiem.
- Cik brīnišķīgi! Esmu tik laimīga! Es mīlu debesis, Lielo tukšumu, esību. Es tā mīlu cilvēkus, es viņiem atdošu visu, lai viņiem būtu labi pie manis. Es viņus auklēšu, barošu, mierināšu, pieņemšu un lološu. Es klusēšu, tādā pašā mīlestībā kā dzīvība, esība un mūžība. Es zinu visu, ko zina Debesu Māte un Debesu Tēvs. Es esmu tāda pati kā viņi abi un Pirmsākums. Manī ir viss tas pats, kas trīssavienībā, es esmu pilnība! Es klusēšu un mīlēšu mūžīgi, bezgalīgi, saldi, svētlaimīgi, dodoši, es klusēšu, es klusēšu ... es esmu, es esmu, es esmu ...
Agilona atvēra acis un maigi noglāstīja akmentiņu. Nolika atpakaļ uz zemes.
- Paldies par stāstu. Tagad es zinu, kā radās Zeme, pa kuru staigāju. Pateicībā un mīlestībā feja uzlūkoja dabu sev apkārt. Pieliecās pie ziediem, apkampa kokus, ieklausījās strautā un priecājās: Cik daudz interesantu stāstu mani vēl gaida!
Kam es to varētu pastāstīt? Uzdāvināšu to Annai, viņai šodien vārda diena. Kas zina, varbūt viņa citā akmenī atradīs citu stāstu un atsūtīs man. Apsveicu Annu vārda dienā!