Prāta rotaļas
21.09.2008
Dažas domas sakarā ar Daiņa Ozoliņa rakstiem par apziņu un zemapziņu. Ar interesi lasīju, bet radās sajūta, ka kaut kāda niansīte ir pazudusi. Ilgi lauzīju galvu, kas tas ir, kas pazudis, kas šīs teorijas padara diezgan nedzīvas. Viss autora teiktais ir pareizi, nav ko piebilst, taču savā dziļākajā būtībā tā ir tikai prāta rotaļa, spēle, lai aizvestu projām no dziļākās mistērijas- viengabalainības, lai saglabātu pretstatījumu.
Patiesībā Universā nav nekāda pretstatījuma. Visi apzīmējumi, apziņa, zemapziņa pieņemti, lai cilvēciskajam prātam būtu ap ko malties. Ja to visu atmet, parādās visuma vienotības princips, veselums, harmonija, ko nevajag ne analizēt, ne izjaukt pa sastāvdaļām.
Te nav vainojams autors, tā ir vispārpieņemta koncepcija. Tā ir pieņemtā dualitāte, dāvana prātam, lai tas varētu cītīgi meklēt kādu skaidrību viņam neaptveramās, universālās lietās, tā ir vēlme Dievu ielikt sistēmā un cilvēka prātam patīkamā rāmītī. Tātad pie reizes tas ir prāta mēģinājums sagrābt un paturēt varu pār to, kas pieder Dievam. Tātad pār Bezgalību, Vienotību un Mīlestību. Mēģinājums Dievu sadalīt pa plauktiņiem, kumosiņiem un, protams, kādu iebarot ar šīm drumstalām, kā ar kaut kādu delikatesi.
Kam tas ir izdevīgi?
Tas ir izdevīgi prāta augstākajiem līmeņiem, jeb kristietībā to sauktu par dēmonisko plānu. Kuram vajag skaidroties un dalīt veselumu līmeņos? Kuram vajag radīt vēlmi salīdzināt, cīņu par vietu augstākā līmenī? Pie kam motivētu, saprotamu vietu kaut kādā prāta pieņemtā pakāpē? Kam to vajag? Dievam, dvēselei, Garam, miesai? To vajag vienīgi CILVĒCISKAJAM PRĀTAM. To vajag cilvēka ego, sacensību, vēlmi dominēt, pakāpties augstāk, salīdzināt sevi ar citiem, būt augstākā pakāpē. Tā ir vēlme sadrumstalot kaut ko veselu. Un tikai. Jo mīlestība, dzīvība, mūžība, bezgalība un mainība – dieva izpausmes veidi ir visos vienādi. Viņus nevar iebāzt nekādos plauktiņos un rāmīšos. Es nesaku, ka to nevar darīt. To visu vajag darīt, bet nevis atrauti no veselā, bet veselumā.
Kas ir prāta līmeņi?
Tas ir dēmons. Ko viņš spēj? Viņa lauciņš ir materializēšana, dematerializēšana, radīšana, veidošana. Tas ir viens no dieva izpausmes veidiem, instrumentiem, bez tā nebūtu matērijas. Taču tas nav viss. Tā ir ar prātu aptveramā daļa, ja tajā nav mīlestības un citu aspektu, agrāk vai vēlāk parādās augstprātība, tirānija, manipulēšana u.c. lietas, ko mēs redzam ik uz soļa. Pašreiz sabiedrība atrodas tieši uz šī ceļa.
Kur tas ved?
Uz iznīcību, jo ar savām teorijām atdalās no veseluma, pretstata sevi neaptveramajam. Būtībā dara to, ko Ādams: ēd no dualitātes augļa. Tas savukārt ir vērsts uz Iņ jeb tumsas daļas noliegšanu. Mēs jau baudām dēmoniskos, jeb prāta augļus: tirānija, augstprātība, pretīgums, uz tumsu jeb sievišķo daļu sevī. Patiesība tā ir Jan enerģijas bailes tumsas priekšā, mazvērtības sajūta, jo nav izprasts vienotības princips un kosmiskā spēle.
Cilvēkiem trūkst pareizas izpratnes par nāvi, ne vien kā pāreju uz citu realitāti, bet par tās lomu, lai matērija vispār varētu pastāvēt. Bez nāves tas vienkārši nebūtu iespējams. Nāve ir vārti starp tumsu un gaismu, starp Iņ un Jan, apziņu un zemapziņu, tas ir veids kā dualitāte caur spēli saglabā veselumu. Tie ir vienīgie vārti, kas ved uz Kristus apziņu. (Tā ir tā adatas acs, caur ko jāizved kamielis- miesa. Tas notiek mikrokosmosa līmenī, bet pēc tam, kad cilvēks ir sapratis Nāves lomu makrokosmosa līmenī) Kad cilvēks vairs nebaidās no tumsas un nāves, viņš spēj atgriezties embrija apziņas stāvokli. Viņš ir tumsā, drošībā, kā mātes dzemdē, tukšumā. Budismā to pašu apziņas stāvokli sauc par Bodisatvas stāvokli. Dzīvība un nāve darbojas vienlaicīgi.
To shematiski attēlo mandalas. Var zīmēt neskaitāmas shēmas un lauzīt galvu par to, par ko lauzījuši galvas gudrie gadu tūkstošiem. Par mandalu gudrāku vienalga neko neizdomās. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir vienkārša! Kā viss dievišķais. Jantras 4 stūrī dzīvība stāv pretī nāvei, Iņ pretī Jan enerģijai. Vidū matērija, cilvēks. Ja atmet kaut vienu no faktoriem vai izjauc harmoniju, izpaužas tikai nāve. Tas ir kosmosa pašsaglabāšanās mehānisms. Ja ir harmonija, mēs redzam mandalu, neskaitāmās daudzveidībās, t.i. redzam mikro un makrokosmosa mijiedarbību un rotaļu. Tā ir cilvēka garīgā ķermeņa energoinformatīvā matrica. Tas ir sākums garīgā un fiziskā ķermeņa saplūsmei, nemirstīgā ķermeņa veidošanai.
Zeme ir kā embrijs, kurš aug, veidojas un dzīvo daudzveidībā. Tas viss pastāv Garā. Sākumā gaismas nav, tā ir ieslēgta sēklā. Tā sprādzienā atbrīvojas un veidojas daudzveidība. Tumsa dod gaismai formu. Gaisma var izpausties tikai tumsā. Tumsa pati ir mīlestība un dzīvība, gaisma izpauž mīlestību un arī nāvi. Tas ir makrokosmos. Mikrokosmosā ir otrādi. Gaismu iesēj tumsā un rodas jauna gaisma - bērns. Bērns satur visu informāciju par makrokosmosu un tumsu. Cilvēki tumsu nosauca par zemapziņu, jo tā vieglāk atgrūst dievu sevī, vieglāk sevi pretstatīt. Es taču atgrūžu tumsu, nevis gaismu. Kurš gribēs atgrūst no sevis gaismu. Mēs taču visi gribam būt tie labie. Rodas jautājums? Kam ienāca prātā teikt, ka tumsa ir slikta un sieviete netikla? Gaismas un tumsas rotaļa ir mīlestības akts. Kas to sapratis, sasniedzis svētlaimi un vairs nemoka sevi ar jautājumiem, esmu tumsā vai gaismā, apziņā vai zemapziņā. Tam taču nav nekādas nozīmes, jo viss ir viens. Visas šādas runas ir tikai prāta spēles.
Cilvēks nav ieplānots mirstīgs, Tas nav dieva plāns. Harmoniju izjauca prāts, kad no dēmoniskā, bezķermeniskā plāna nolaidās indivīdā. Harmoniju var atjaunot. Kā? Jānovāc šķēršļi, kas atrodas starp apziņu un zemapziņu. Kas ir šie šķēršļi? Starpapziņa; mūsu pašu + un – priekšstati, emocionālie stāvokļi, domformas. Tā darbojas kā polarizēts filtrs. To nav radījis dievs, to esam radījuši mēs paši ar savu prātu. Ja dzīvojam pozitīvi, tam ir + lādiņš un pievelk pēc vibrācijām līdzīgās struktūras. Ja esam negatīvi noskaņoti, aplīpam ar – lādētām struktūrām, negatīvām halogrammām.
Taču polārs ir polārs. Abi izkropļo īstenību, viens pozitīvā virzienā (rozā brilles, naivisms), otri negatīvā virzienā. Tātad patiesības nav ne vieniem, ne otriem. Tas ir ļoti izdevīgi dēmoniskajām struktūrām, kuras barojas no polarizētās enerģijas. Mūsu galda lampu ar baro maiņstrāva, nevis līdzstrāva. Dēmons smalkajā pasaulē izskatās kā gaismas būtne un gatavs tēlot kā svēto, tā mocītāju. Tāpēc cilvēki no visvarenības, uzvarētāja sajūtas krīt galēja izmisumā, jo abi šie stāvokļi ir polāri un dēmoniski.
Ja zūd polaritāte, notiek neizkropļotas informācijas apmaiņa starp mikro un makrokosmosu. Tas ir apgaismots cilvēks. Tāds cilvēks savā redzes laukā redz mandalas un jantras. Ne velti Jungs pievērsās šim lauciņam un nekāroja divriteni izgudrot vēlreiz. Tur atkrīt prātošana par apziņu un zemapziņu, jo izpaužas personas viengabalainība, veselums. Šīs mikro un makrokosmosa mijiedarbības rezultātā sāk pārkārtoties miesa, vispirms ūdens maina savu struktūru, tad asinsķermenīši, endokrīnā sistēma. Veidojas cita fizioloģija, kas izslēdz slimību.
Ko tas nozīmē? Cilvēks ir vesels - kam tas traucē? Kas pārtiek no mūsu slimībām, kas slēpj informāciju par patiesību? Kam tas ir izdevīgi? Kas ir tie, kas manipulē ar cilvēku prātiem, sēj bailes? Kas manipulē ar zināšanām par seksuālo enerģiju, lai saglabātu Iņ un Jan enerģijas disharmoniju? Kam ir izdevīga netikumība, it kā brīvība? Varbūt tā ir manipulēšana ar dzīvības enerģiju mūsos, jo tās abas ir viens un tas pats! Nezinu! Ja zinātu, neteiktu! Tāpēc, ka līdz tā sapratnei pašam jānonāk. Tāpēc, ka katram ir brīva izvēle, kam ticēt, kam ne.
Prāts rotaļājas ar matēriju, lai izklaidētu un uzjautrinātu dvēseli (t.i.garu individuālajā izpausmē). Tā savukārt ir Dieva rotaļa pašam ar sevi. Viss ir viens, nav nekāda pretstatījuma, ne apziņas, ne zemapziņas, ne gaismas, ne tumsas. Ir pastāvēšana mūžībā, mīlestībā, mainībā, rotaļā un priekā. Šis ir bezgalīgas mijiedarbības process.
Tagad Zeme atrodas periodā, kad dēmoniskais plāns jeb intelekts, sāk sevi izpaust caur unikālām tehnoloģijām. Tas it kā ir progress, bet ved uz totālu tirāniju un pašiznīcināšanos, jo ir vērsts pret Iņ enerģiju, zemapziņu, pirmsākumu, balstās uz psihisko enerģiju un manipulēšanu ar cilvēka prātu. Ir pienācis laiks katram apzināties, kas es esmu, kādā līmenī atrodos, garīgajā, fiziskajā vai citā. Jo pienāks laiks, kad Zeme vienlaicīgi atradīsies 8 dimensijās un cilvēks brīvi pārvietosies laikā un telpā. Lai to varētu izdarīt, cilvēkam fiziskais ķermenis jāsavieno ar garīgajiem ķermeņiem, kuri paslēpti zemapziņā, tumsā. Mēs esam ceļā uz civilizāciju, kur ļaunumam un tirānijai vairs nebūs vietas. Tagad pašam vēl ir izvēle, ko darīt savā labā. Zeme savu izvēli ir izdarījusi un ir ceļā uz garīgumu, svētlaimi, un jaunām vērtībām.
Es gan gribētu prātu izmantot, lai izmēztu polarizēto filtru starp apziņu un zemapziņu, tāpēc priekšroku dodu tūkstošgadīgām un pārbaudītām vērtībām. Ir interesanti kā apziņas un zemapziņas mijiedarbība atklāj sevi mandalās, jantrās un latvju rakstos. Neredzu nekādu vajadzību izdomāt jaunus prāta labirintus, kuros varētu sapīties mans sievietes prāts. Starp citu, zirnekļu tikls ir tik skaists veidojums ... Diez kā viņš to māk, ar apziņu, zemapziņu vai fizisko ķermeni?