No haosa, vientulības un bailēm uz vienotu veselumu
Mūsdienās ir daudz vientuļu cilvēku, bet viņi tādi nejūtas. Savukārt daudzi cilvēki ģimenē, sabiedrībā jūtas vientuļi, atgrūsti, nesaprasti. Ne jau katrs gatavs par to atklāti runāt, ne katrs var atļauties regulāras vizītes pie psihoterapeita. Ko darīt?
Kas ir vientulības, tukšuma sajūta? Tā ir vienkārši sajūta, ilūzija, bet šai sajūtai ir kaut kāds iemesls. Lūk, šis iemesls gan ir objektīvs. Var jau to saukt par depresiju, apātiju vai citu medicīniski pieņemtu diagnozi. Tam seko recepte ķīmisko preparātu lietošanai. Var! Var žēloties ģimenes ārstam, draugiem, tuviniekiem. Var! Taču pienāk reize, kad gribas saprast, kāpēc tas tā ir. Gribas zināt iemeslu un galu galā iemācīties ar to tikt skaidrībā.
Strādājot ar cilvēkiem, bez jau minētajām ķibelēm, nākas saskarties ar sūdzībām par dusmu, naida, baiļu lēkmēm. Reizēm cilvēks jūt kauna vai vainas apziņu. Tāpat partnerattiecībās neiet secen greizsirdība, skaudība, sevis žēlošana, nebeidzamas skumjas un dvēseles sāpes, mazvērtības sajūta un neuzticēšanās partnerim. Sievietes jūtas kā upuris un vaino vīriešus, ka tie ir baigie tirāni. Reāli tās visas ir tikai sajūtas, bet tik spēcīgas, ka cilvēks ir to varā. Dažreiz novēro psihosomatisko saslimšanu simptomus, sāpes ķermenī bez redzama iemesla, drebēšanu, reiboņus u.c. savādas izjūtas.
Kas tas galu galā ir?
Par to visu tiek skaidrots halodinamikā. Ne tikai skaidrots - tiek dota metode, kā saprast un novērst iepriekš minēto simptomu iemeslus.
Visi zinām, kad nomiris cilvēks, 40 dienas skaitās tāds kā klusais laiks. Kāpēc? Šajā laikā noārdās ar nelaiķi saistītās smalkās struktūras, viņa atstātā enerģija, emociju virmojums, domformas u.c. Tātad ir vajadzīgs laiks, lai kaut kas noārdītos. Tāpat ir vajadzīgs laiks, lai kaut ko tikpat smalku izveidotu. Halodinamika dod metodi, kā atrast negatīvo emociju, domu, sajūtu iemeslus, tos novērstu un pārveidotu par jauniem resursiem.
Kas dzīvē ir galvenais? Nauda? Vara? Veselība? Mīlestība? Kristietībā saka, lai nekrāj to mantu, ko rūsa un kodes ēd. Budismā kā galveno mērķi sludina apgaismību, tukšumu? Pieņemsim, ka tas ir sasniegts, ko tālāk? Realitāte ir tāda, ka plikiņi mēs šajā pasaulē ienākam un tādi arī aiziesim. Ko mēs paņemsim līdz? Pieredzi. Pozitīvu un negatīvu pieredzi, pozitīvas vai negatīvas emocijas un atmiņas. Atmiņas par paveiktajiem darbiem un nedarbiem, bet galvenokārt par cilvēkiem un savstarpējām attiecībām. Tā jau ir tā manta, ko rūsa un kodes neēd. Kā šo mantu padarīt tīkamāku, viegli un ar prieku nesamu?
Savstarpējās attiecības ģimenē, darbā, sadzīvē, ir galvenais emociju, visa veida pārdzīvojumu avots. Labi, ja viss labi, bet ja tā nav. Dažas labas atmiņas ir tik smagas, ka nemaz nebūtu slikti, ja kodes aprītu to sāpi. Citiem attiecības jau tā pārklājušās ar rūsu, ka liekas, gals klāt. Ko nu? Cik ilgi, cik tālu lai to nastu stiepj? Varbūt līdz kapa malai?
Tas nav vajadzīgs, jo ir vairākas tehnikas, kā samazināt, atvieglot vai vispār noņemt šo smagumu. Mēs to darām halodinamikas grupu nodarbībās.
Tātad – savstarpējās attiecības. Nu jau visi ir gudri, zina, ka nejaušību nav un nejaušu cilvēku mūsu dzīvē arī nav. Katram savs uzdevums. Sevišķi nedraugiem, tiem īpaši. Tāpēc, ka viņi izceļ no mūsu zemapziņas tos smagākos akmeņus, kas pašu dārziņā liekas gluži vai dekoratīvi. Toties, ja tāds pats akmens ir nedraugam vai laulātajam draugam... tad tik sākas. Tā tas ir, ja mēs cītīgi radām sev un citiem problēmas. Toties, ja esam nolēmuši kļūt laimīgi un apmierināti, sākam lūkoties apkārt, kur atrast to derīgāko metodi, kā aizvākt to, kas traucē būt mierā un harmonijā.
Partnerattiecības, klupšanas akmeņi tajās, kā tos novākt?
Varbūt nav jāgaida līdz problēma tā samilzusi, ka katrs skrien uz savu pusi? Varbūt var gūt derīgu pieredzi no jau izjukušajām? Ko darīt? Būtu laiks sākt iepazīt sevi. Ko es patiesībā vēlos no partnerattiecībām? Kas dara mani laimīgu? Kas otrā cilvēkā kaitina? Kas man sagādā baudu? Kādas ir manas vājās puses? Ko es varu dot otram cilvēkam? Cik esmu gatavs dalīties un pārrunāt savas vajadzības? Otrs taču nevar uzminēt, kas tad īsti der, kas neder. Ja jau būtu tikai jāuzmin, bet biežāk mēs paši nezinām, ko īsti gribam. Tas atkal ir lauciņš, kur strādāt ar sevi.
Partnerattiecībās, nenoliedzami, svarīgs ir sekss, erotika, tuvība. Mūsdienās dzīves ritms ir tik saspringts, ka cilvēkiem hroniski trūkst maiguma, glāstu, ķermeniskas saskarsmes. Agrāk vai vēlāk seko problēmas intīmajā dzīvē. Lai gan milzīgs daudzums seksuālās sfēras problēmu ir mākslīgi radītas, tas nemazina diskomforta sajūtu un aukstumu rašanos partneru starpā. Tās lielāko tiesu balstās uz nepietiekamību informētību un savstarpējās seksa kultūras trūkumu. Tas ir Rietumu sabiedrības kopīgs klupšanas akmens.
Ko darīt šajā situācijā? Katram skaidrs - jāmācās baudīt dzīvi un jānovāc viss, kas šajā jomā traucē. Katrs sāk ar sevi. Kad iegūta skaidrība, tad jau ir ko piedāvāt partnerim. Pretējā gadījumā var mainīt partnerus vienu pēc otra un labuma nekāda, tik sāpes, mieles un tukšums dvēselē.
Daudziem vīriešiem un sievietēm problēmu rada tas, ka normāla dzimumfunkcija neizraisa kvalitatīvu erotisko pārdzīvojumu. Visbiežāk te vainojama pārāk augsta negatīvo domu un emociju klātbūtne. Tas tādā mērā nomāc dabisko pārdzīvojumu, ka partnerus šis akts neaizrauj.
Un kā gan ne: darba diena pie datora, telefons, kontaktēšanās, televizors – tas viss ņirb mūsu apziņā. Tēli nomaina viens otru, kur maz vietas baudai, saplūsmei, maigumam. Tātad šie tēli, kas ir mūsos pašos, vai ielauzušies mūsos no ārienes, traucē arī seksā. Tie jāaizvāc vai jātransformē. To visu piedāvā halodinamika.
Kino un televīzija, masu informācijas līdzekļi, reklāma, mūsdienās daudzējādā ziņā nosaka cilvēku priekšstatus par dzīvi. Vai jūs bieži esat redzējuši filmu, kurā mīlas vai erotiskas ainas atbilstu tai stāvokļa un uzvedības kvalitātei, kas būtu patiesa un izraisītu dziļu pārdzīvojumu. Tas, ko mēs redzam uz ekrāna, vairāk atgādina histēriju un mūzikholu, nevis centienus saplūst jūtās un erotiskā pārdzīvojumā.
Pamazām piezogas aizdomas, ka arī dzīvē tas notiek apmēram tāpat. Rietumu masu kultūra rada pilnīgi nepareizu priekšstatu par erotiskajām attiecībām. Reklāmās sievietes piedauzīgi atkailinās, kaujās, ir rupjas, seksuāli agresīvas, pārgribējušās mātītes. Jaunietes cenšas līdzināties šiem mākslīgi radītajiem tēliem. Kuras to nespēj, jūtas nepilnvērtīgas, neglītas un nemīlētas. Šie naudas pelnīšanas tirgum veidotie tēli ir pilnīgi pretdabiski sievietes dvēseliskajai būtībai. Rodas dziļa plaisa starp patiesām vērtībām, iekšēju nepieciešamību un sabiedrības uzspiestiem stereotipiem.
Normāls vīrietis var krist panikā; ko iesākt ar tādu monstru. Tie, kas paši nav skaidrībā par sevi, meklē filmu zvaigznēm līdzīgās un smagi viļas. Abi tēlo kaut kādus aiz matiem pievilktus karstas kaisles pārņemtus biorobotus, kas drāžas kā truši un pēc kopošanās mūk, jo nav patīkami palikt otra tuvumā. Sākas seksuālas dabas problēmas. Vīrietim ir vēl grūtāk. Viņi nav tendēti uz rakņāšanos savā un otra dvēselē. Dzīvē ienāk rutīna, sekss bez tuvības, fizioloģisks akts, kas grauj abu partneru dvēseli, attālina vienu no otra.
Var teikt! Ne jau visi, ne jau visi! Un tomēr, cik pāri var apgalvot, ka viņu intīmā dzīve ir nebeidzams, skaists emocionāls pārdzīvojums, bezgalīga bauda, lidojums, saplūsme visos līmeņos. Tie, kuriem tas ir, klusē. Lielāko tiesu abas puses samierinās vai pa kluso meklē apmierinājumu ārpus mājas. Vai atrod? Varbūt uz kādu laiku atrod.
Ko darīt? Ir jāceļ seksa kultūra! Rietumu cilvēkam, ir pienācis laiks pagriezt seju uz austrumiem un paskatīties uz senajām austrumu mīlas mākslām. Ne tikai paskatīties, bet laiks pielietot. Viena no tām ir tantra. Daudzi to dara. Tāpēc tik populāri kļuvuši ceļojumi uz Indiju, Ķīnu, Japānu. Tikai ar skatīšanos vien ir par maz. Ir jāgūst citi priekšstati, jauni vērtību kritēriji, izjūtas ķermenī, citas vajadzības. Lai zinātu, uz ko tiekties, ir jāzina, ko vēlas. Ne jau akli kopēt, bet paplašināt savu redzesloku, atvērt un paplašināt apziņu. Svarīgi gūt pieredzi par sava ķermeņa enerģētiku, iekšējām baudas sajūtām, emocionālām tieksmēm.
Neviens nav runājis par to, ka kvalitatīvai savstarpējai erotiskai iedarbībai ir nepieciešams noteikts relaksācijas līmenis. Arī speciālajā literatūrā ne vienmēr tas tiek pieminēts. Tikai nesasprindzināts ķermenis vada to enerģiju, kuru mēs dēvējam par seksuālo enerģiju. Tā ir kā strāva, kas plūst starp diviem poliem. Taču, lai šī strāva rastos, nepietiek ar to, ka tiek uzbudināti poli ( enerģētiskie dzimumcentri), arī telpai starp tiem jābūt caurspīdīgai. Tikai nesasprindzināti ķermeņi var apmainīties ar seksuālo enerģiju. Lai notiktu šī apmaiņa, vēl svarīgāka ir emocionālā atvērtība un prieks. Tā būtībā ir psihiska relaksācija. Emocionālais sasprindzinājums bloķē seksuālās enerģijas apmaiņu. Tāpēc tik svarīga ir partneru savstarpēja uzticēšanās, paļāvība, maigums.
Tālāk jau atveram savu dvēseli, iemīlamies, uzticamies – dāvājam iemīļotajam savu ķermeni, prāts kļūst brīvs no domām, jūtas atvērtas, enerģija staro un izplatās visā ķermenī. Tikai pilnīgi relaksēts, emocionāli un enerģētiski atvērts ķermenis spēj sniegt visaptverošu orgasmu un baudu. Atbrīvošanās no sasprindzinājuma – tas ir pirmais noteikums, lai savienotos. Lai tas varētu notikt, jāatbrīvojas no psihiskā sasprindzinājuma. Svarīgi zināt, kurš uztveres kanāls partnerim ir dominējošais: vizuālais, audiālais vai ķermeniskais. Tad šo kanālu var stimulēt, lai partneris gūtu apmierinājumu un piepildījumu.
Tās ir it kā elementāras lietas, bet ne visi ir gatavi vai plāno trenēties šajā virzienā. Ne katrs pazīst pats sevi, kurš tad īsti ir tas kanāls, caur kuru partneris var sniegt mums vajadzīgo. Tas ir darbs ar sevi un partneri. Taču vislabāk abiem kopīgi; neuzkrītoši, iejūtīgi, maigi, ar humoru, prieku un vieglumu. Kad mēs būsim iepazinuši sevi emocionāli, ķermeniski, psihiski, kad būsim sevi pieņēmuši, apzinājuši savu vienreizīgumu, dievišķumu, sabiedrībā ienāks citas kvalitātes attiecības. Tad tuvība dos piepildījumu. Ļausimies mīlestībai, lai tā piepilda mūsu dzīvi!