Menu:

- Dzimstoša un apspiesta kaislība ir redzama visiem, apmierināta mīla prot slēpties.
/Voltērs/

 
Uzmanībai:

Laipni lūgti mūsu talantu galerijā! Varbūt šeit atradīsiet kādu sev pazīstamu cilvēku. Varbūt pēc šīs "galerijas" apmeklējuma jūs iepazīsiet viens otru no jauna, un mīlestības dzirkstelīte jūsos spīdēs spožāk.

Mūsu talanti:

arrow Anita Klētniece Valmierā
arrow Madara Orupe
arrow Sarmīte Zviedre Gulbenē

 

ill titleMadara Orupe

Auksta ūdens šalts uz manas sejas atmodina rītu un es saprotu, ka pagājušajā naktī redzētais man nedos mieru. Es paļaujos uz saviem sapņiem. Sapnī atnāk vēsts par notikumiem, kas sagaidāmi. Tā tas bijis vienmēr.Un tajā pat mirklī es iedomājos par Līgu – jāsatiek skolotājs, gribu aprunāties. Stāsts ir par attiecībām. Manuprāt, šajā dzīvē svarīgākie stāsti ir par attiecībām. Tiecoties pēc netveramā, es atrodu to, kam esmu gatava. Esmu atradusi Līgu.

rl

Pie manis reiz sapnī balta gove atnāca.
Tā atnāca un nosēdās blakus.

Balta bija mana gove,
Balta goves dvēselīte.

Gove sēd un melnu segu ada.
Ada un bada,
Ada un bada.
Līdz mans sapnis melnā segā tīts,
Bet zem segas melni teļi dīgst
Un goves balto pienu zīž.

Es arī pienu gribēju
Un pie baltās goves piegāju.
Tai tesmenis tik milzīgs bija,
Ka piens kā melns lietus pār mani lija,
Un manu dvēselīti piepildīja.

Tie teļi par mani smēja
Un rēja, cik spēja.
Par to - par to ka baltais piens man dvēselē,
Bet viņiem tikai pakrūtē.
(dzeja tapusi 2001. gadā)

rl

Drosme būt nulles punktā - pašā sākumā, un izplesties visumam līdz, paliekot par to pašu neko. Drosme pielūgt kosmosu un apbrīnot atomu. Mīlēt zemi un saprast cilvēku. Nav viegli – ir mūžīgi.

Tik augstu kāp ,
Cik kāpjot krīti.

Un nedomā par miera brīdi,
Kad veldzi gūsi, kad mierā būsi.
Tik augstu kāp, cik kāpjot krīti.
Un kāp, un kāp ik brīdi.

Kāp sev par spīti.

Tik augstu kāp,
Cik kāpjot krīti.
(dzeja tapusi 2001. gadā)

rl

Ja kāds man jautā, kas es esmu? Tad saku, es esmu „stikla lodīte”, kas staro gaismu un siltumu, izgaismo tuvu un tālu telpu, met ēnu, bet nevienu neaizēno, iedvesmo un iekustina. Cik patiesa un skaista lodīte es esmu? – jo plašāka mana apziņa, jo brīvāka es topu pati no sevis.

Bagāts esmu,
Bagātību atdodot.
Dziļš es esmu
Par seklumu paliekot.
Tāls man prāts,
Tik tuvā dzīvojot.

Un ik brīdi, tālu ceļu mērojot,
Es zinu -
Sirds man še.

Kaut ar zāli, kaut ar smilti.
Rudens lapu vēja triektu.
Siltu plaukstu sala nesaliektu.

Un es zinu-
Sirds man še.
Un es zinu-
Sirds man še...
(dzeja tapusi 2001. gadā)

Latvijas māli gaida to mīcītājus.
Kādā no meditācijām no dzimtas koka izveidoju sēkliņu. Skaistu, veselīgu, starojošu sēkliņu. Ieliku to vēderā un blakus sēkliņai apsēdināju latviešu tautu. Sevi un Tevi. Lai sēž un skatās kā ugunskurā tai sēkliņā.

rl