Kas nosaka cilvēka Dvēseles attīstības ātrumu?
Mēs dzīvojam laikmetā, kad no cilvēka tiek prasīta apzināta izvēle - attīstīties vai pazust kosmosa putekļos.
Kāpēc vieni gūst panākumus, bet citi mūža beigās ir vīlušies un sagrauti?
Kāpēc daži cilvēki nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi? Vai attīstības ātrums ir atkarīgs no bagātības, bankas konta, apdrošināšanas polises u.c., ko mums tik neatlaidīgi uzspiež? Vai nabagie attīstās ātrāk, jo Bībelē taču teikts, ka kamielim vieglāk izlīst caur adatas aci nekā bagātam nonākt debesu valstībā. Galu galā, vai mēs paši katrs varam kaut kā visu to ietekmēt? Cik ilgi mūs vadīs, glābs, pazudinās, cels saulītē, pirks un pārdos, cik ilgi būsim prece darba tirgū nevis apzināta laimīga personība? Cik ilgi atslēgsim sevi ar alkoholu, narkotikām, lai nebūtu jādomā par tik neērtiem jautājumiem? Galu galā, kāpēc tas viss vispār ir iespējams, ja esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības un viss, kas ir radīts, ir labs.
Tāpēc, ka mēs esam staigājoša, kosmiska bibliotēka, kurā ir viss no a līdz z, no radīšanas brīža līdz šodienai un tālāk. Cita lieta, vai mēs to zinām un kā mēs izmantojam mūsos ieslēgto informāciju.
Tad kāpēc mēs neizmantojam, to, kas nosaka mūsu attīstības tempus? Tāpēc, ka cilvēks savu prātu neizmanto savas Dvēseles iepazīšanai, viņš savu prātu izmanto no malas uzspiestu, audzināšanas un sabiedrības pieņemtu vērtību kritēriju realizēšanai. No tā izriet, ja kāds standartiem neatbilst, viņš veiksmīgs vispār nevar būt. Vai apgalvojums, „es negribu citus izmantot savas personīgās bagātības pavairošanai”, automātiski liecina, ka esmu kalpa dvēsele? Ja esmu kalpa Dvēsele, tas ir labi vai slikti? Kura Dvēsele attīstās ātrāk, kura ir kalpošanā vai valdīšanā? Šie un citi jautājumi ir tie, ar kuriem cilvēks saskaras ceļā uz savu patieso dievišķo būtību.
Nav jau gluži tā, ka cilvēks nemaz negrib gūt panākumus, negrib būt laimīgs. Visi grib, bet ne visiem sanāk. Kāpēc?
Tāpēc, ka mēs nezinām mehānismus, kas nosaka mūsu likteni, virza notikumus, liek satikt un būt kopā ar cilvēkiem, kas mums sagādā gan priekus, gan bēdas. Lai varētu kaut nedaudz tajā orientēties, cilvēks dodas pie gaišreģiem, astrologiem, psihologiem, dziedniekiem utt.
Vai tiešām pats neko nevar darīt savā labā kā vienīgi lūgties? Var gan, ja zina kas nosaka karmas likumus un sāk dzīvot saskaņā ar Kosmosa likumiem.
Visa informācija par to, kas nosaka mūsu dzīvi tēlu veidā (imidžterapija) atrodas smalkajos ķermeņos, kas caurstrāvo fizisko ķermeni, iekšējos orgānus, mugurkaulu. Tāpēc ar apņemšanos vien kaut ko mainīt nekas nesanāk, jo mūsos ir informācija, kas mūs virza paredzamā virzienā. Šī informācija kā magnēts pievelk situācijas, cilvēkus, notikumus, tā glabājas iekšējos orgānos, mugurkaulā, enerģētiskajos un informatīvajos kanālos. Tāpēc ir vajadzīga metode, prakse, kas cilvēkam pašam ļauj piekļūt un izmainīt šo informāciju no negatīvas uz pozitīvu vai neitrālu. Man tāda metode ir cigun. Gadus desmit atpakaļ tas nebija iespējams, tagad to var katrs cilvēks. Nav jābūt ne gaišreģim, ne ar īpašām spējām, lai varētu saskatīt ģenētiski un karmiski mantotos tēlus. Šie tēli ir ne vien kā trīsdimensiju attēls, bet satur arī noteiktas kvalitātes vibrācijas, noteiktus emocionālos stāvokļus, ietekmē mūsu domāšanas tendences utt.
Taču nepietiek tikai saskatīt kādu savas iepriekšējās dzīves notikumu, kurš atstājis karmiska uzdevuma nospiedumu, nepietiek ar to, ka mēs zinām, ar kādām kaitēm slimojuši mūsu dzimtā. Ir jāzina metode, kā ielikt citu informāciju, kas ved uz veselību un harmoniju. Kas ir pats svarīgākais – prātam jābūt tik spēcīgam, kas tas var veco enerģiju un informāciju aizstāt ar jaunu. Tātad mums jāmāk domāt tēlos, mums jābūt tik daudz enerģijai, lai jaunais tēls ir dzīvotspējīgs. Mēs dzīvojam laikmetā, kad Visums (Dievs) prasa kļūt par līdzradītājiem, kad mums pieprasa apzināties, kā mēs lietojam savu prātu.
Pieņemsim, mēs zinām, ar ko slimoja vecmāmiņa un arī viņas mamma, un nevēlamies, lai mamma slimo un pašas negribam slimot. Ar to vien nepietiek; ir jāierauga, kādas struktūras un būtnes piesaistījuši karmas likumi, lai nodrošinātu šo saslimšanu paaudžu paaudzēs. Pie cilvēka nekā lieka nav! Nekā! Tā slimība pie mums strādā ilgi un pacietīgi, jo tāds ir viņas darbs! Lai varētu atlaist šīs būtnes, ir jāierauga iemesls, kāpēc viņas pie mums iemetinājušās. Viņas nedrīkst tā vienkārši patriekt, kā to dara daži dziednieki. Tad tiešām vietā var atnākt septiņas. Bez iemesla neviena smalkās pasaules būtne pie mums gribēdama nevarētu uzturēties. Kāpēc? Tāpēc, ka tad būtu pārkāpts pirmais Kosmosa likums un tas ir brīvas gribas likums. Nav tādas varas, kas var ierobežot Dieva brīvo gribu. Tātad kaut kad, vai nu iepriekšējā dzīvē vai dzimtā ir bijis notikums, kas devis iemeslu karmas sargiem norīkot darbā pie cilvēka slimību. Tieši šī iemesla dēļ tēls glabājas zemapziņā un vienīgi cilvēks pats var ar Dieva palīdzību to pārveidot. Tēls ir tas, kas ir izmainījis ģenētisko informāciju un vēlāk paaudžu paaudzēs seko kā slimība.
Cilvēka smalkajos ķermeņos bez šaubām ir arī daudz pozitīvu tēlu, kas savukārt virza mūsu Dvēseli uz attīstību. Patīk vai nepatīk, starp viņiem notiek konkurences cīņa, kurš kurā reizē dominēs. Tādos brīžos cilvēks ir apjucis, nespēj pieņemt lēmumu, jo viņā notiek iekšēja cīņa, kas pati par sevi nav nekas slikts. Tā galu galā mūs mētā no vienas situācijas citā līdz katrs ir spiests beidzot izdomāt, kam viņš savā dzīvē dod priekšroku. Izdomājis viņš ir gan, bet bez pamatīga darba ar tēliem (domformām) nekas dižs nesanāk. Tikai tad, kad sākts apzināts darbs ar sevi, no riņķošanas pa apli attīstība aiziet pa spirāli uz augšu, uz Garu. Izdarām secinājumu. No kā galu galā atkarīgs Dvēseles attīstības ātrums? Ja nevarat atbildēt, es neesmu pratusi to sakarīgi izstāstīt. Tātad man vēl daudz darba pie sava prāta kā instrumenta lietošanas. Lai mums visiem ražens 2014. gads!
Ped.maģ., cigun instruktore, halodinamikas skolotāja, lektore Līga Kolneja