Menu:

- Gudrība nav sakrājama ar zināšanām. Tā ir izpratne par katru esamības mirkli bez uzkrājumiem un salīdzinājumiem.
/Krišnamurti/

 

Imidžterapija der pie jebkādām saslimšanām - to drīkst kombinēt ar zālēm un tā palīdz uzlabot stāvokli pirms un pēc operācijas.

arrow Domformu nozīme
arrow Atbildība par dzīvi

 

ill titleKas šobrīd ir vissvarīgākais, lai Dvēsele varētu strauji attīstīties?

Nezinām? Neziņa neatbrīvo no atbildības. Tas ir viens no teikumiem, ko šad tad dzirdam no ceļu policijas. Bet kā ir ar prāta neapzināto attieksmi pret paša Dvēseli? Vai cilvēks bieži apzinās, ka tieši paša prāts ir tas, kas liek sirdij ciest?
Kādam priesterim cilvēks uzdevis jautājumu: „Kad es vairāk grēkoju; tad, kad es apzinos, ka mana rīcība ir grēks, vai tad, kad to nezinu?”
Priesteris uz to atbildējis: „Kad tu vairāk apdedzinies, ja zini, ka rokā satvertais plīts riņķis ir karsts, vai tad, kad nezināji to?”
Kas mums dzīvē sagādā vairāk ciešanu un citu cilvēku nosodījumu, pat izsmieklu – muļķība vai pārgudrība? Vai zināmā mērā tās abas nav viens un tas pats? Man nācies saskarties ar cilvēku noraidošo attieksmi saistībā ar ci gun. Ar laiku esmu sapratusi, ka tas saistīts ar neziņu un bailēm, ar pieķeršanos veciem priekšstatiem. Tāpēc paskaidrošu šo metodi, jo novirzienu ir daudz, daži no tiem pat aizliegti. Gribu padalīties ar zināšanām, kādus guvu Maskavas retrītā pie džun juaņ cigun skolotāja – meistara Sju Mintana.

Padomāsim par dzīvību un nāvi. Cik ilgi vidēji dzīvo cilvēks? Gadus 70 – 80, daudzi nesasniedz pat šādu vecumu slimību vai negadījumu dēļ. Nesasniedzot fizioloģisko vecumu, mirst no insultiem, infarktiem, vēža, diabēta. Bieži cilvēks neko nenojauš, bet kāda viena orgāna dēļ, kurš ir vājš vai slims, pamet dzīvi. Kas nosaka vecumu? Laiks un pārmaiņas. Izmaiņas notiek katru dienu, mēs novecojam, Saule aust un riet. Kaut gan patiesībā mums katru dienu ir jau cits prāts, cits ķermenis.

Kā apturēt šīs izmaiņas? Kas vispār ir dzīve? Mēs neesam vienīgā dzīvības forma uz Zemes; mēs katru mirkli apmaināmies ar telpu fiziskā, enerģētiskā un informācijas līmeņos. Lai saglabātu veselību, jārēķinās ar katru no šiem faktoriem. Mūsos visu laiku kaut kas ieiet, kaut kas paliek un kaut kas aiziet. Tam ir jābūt harmonijā. Ja to izjauc, seko slimība vai pat nāve. Elpojot, piepildāmies ar skābekli, kaitīgs gan tā trūkums, gan pārsātinātība. Tāpat mūsu veselība atkarīga no pārtikas, gaisa, ūdens kvalitātes. Ja kaut kā par daudz vai par maz, slimojam. Piemēram, visiem augiem ūdens ir vajadzīgs, bet ja bebri appludina mežu, tas nokalst.
Ar cilvēka ķermeni ir tāpat; ja ēd par daudz, nolietojas gremošanas sistēma, ja par maz – samazinās pozitīvā emocionalitāte, zūd labsajūtas un komforta stāvoklis. Ēdiens var būt kā zāles, jo spēj ietekmēt garastāvokli, ielīksmot Dvēseli ar savu izskatu, smaržu un aromātu. Ir tējas, zupas u.c. piedevas, kas pagarina mūžu. Kas vēl ietekmē veselību? Veselīgs miegs. Miega traucējumi veicina daudzas slimības. Kāpēc Bībelē ir teikts; kļūstiet kā bērni? Tāpēc, ka bērni guļ mierīgi, jo viņiem ir godīga sirds pret dabu un citiem cilvēkiem. Sirdsmieru nevar iedot pat Dormeo matracis! Lai dzīvotu ilgi, nedrīkst citiem kaitēt, jādara labi darbi. Labdarība ir kā ūdens. Ūdens ne ar vienu nesacenšas, visiem der, neko neprasa pretī. Ja prāts un sirds ir kā bērnam, cilvēks kļūst miermīlīgs, tas pagarina mūžu.
Prāta attīstība saistīta ar sirds centru. Visas reliģijas vērstas uz prāta nomierināšanu, vizualizējot kādu tēlu. Šim nolūkam tiek celtas baznīcas, tempļi, mošejas. Tāpēc tur ir daudz ikonu, gleznu un zīmējumu. Lai saglabātu veselību, ir jāpanāk iekšējs klusums un spēja domāt tēlos. Vai baznīca ir vienīgā vieta, kur var trenēt spēju koncentrēt uzmanību uz tēlu? Atbildi atstāju lasītāju ziņā; vienam ir, otram nav, trešais nezina! Lūk, džun juaņ ci gun māca šo spēju domāt tēlos, māca kā savu enerģiju izmantot sava ķermeņa veselībai, Dvēseles un Gara izaugsmei, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības un vietas, kur to dara.
Prakse ir prāta treniņš un apzināta darbība uz organisma balansēšanu, pašregulāciju un atjaunošanu. Par atjaunošanās fenomeniem vēsture stāsta. Cik ir tādu cilvēku, kas to var nodemonstrēt? Džun juaņ cigun ir viena no metodēm, kas ļauj vismaz tuvoties šai prasmei.
Vai cilvēks var prātu izmantot sev par labu? Lai prātu varētu izmantot sev par labu organisma atjaunošanā, daudz jāmeditē. Muļķi meditācijai netic, bagātiem nav laika; labi meditē slimi cilvēki un tie, kas meklē savas Dvēseles un Gara attīstību. Meditē arī tie, kas jau no bērnības redz citas pasaules, Dievu, Garus, spokus, mirušos. Kristus meditēja no 12 gadu vecuma, daudzi jogi vēl agrāk. Pazīstu bērnus, kas meditācijas pozā sēž 3 gadu vecumā. Pat dzīvnieki meditē; tikai mēs cilvēki domājam, ka viņi guļ. Cilvēki uz Zemi ierodas, lai garīgi augtu, iemācītos domāt tēlos un tādā veidā apmainītos ar informāciju. Ar ko atšķiras Guru no parasta skolotāja? Guru visu informāciju iedod tēlos un sajūtās, cilvēks momentā visu saprot. Nebūs ilgi jāgaida, gan jau arī zinātne atzīs šādu apmācības veidu.
Kāpēc cilvēki cieš? Tāpēc, ka viņu zemapziņā atrodas informācija, kas pievelk ciešanas. To sauc par karmu. Lai attīstītu Dvēseli un Garu, jāiemācās prātu lietot kā instrumentu, lai varētu šo informāciju atkodēt un apzināt.
Meditācija vajadzīga arī, lai izprastu, mācētu sadarboties ar karmas sargiem, gariem, kas pie mums strādā par slimībām. To nevar izdarīt bez garīgo maņu orgānu atvēršanas – trešā acs, garīgā sirds u.c. maņas. Tās ir muļķības, ka gaišredzība lemta nedaudzajiem. Bez tās nav iedomājams nopietns darbs ar sevi.
Ir daudz un dažādas pasaules, bet mūsējā ir vispiemērotākā meditēšanai un Dvēseles izaugsmei. Mēs meditējam, lai izprastu mehānismus, kā darbojas karma un kā var, apzināti sadarbojoties ar Pazemes dievu Jamu, iziet no šī apļa. Jamas likumi darbojas perfekti, neatkarīgi no tā, tic tam kāds vai netic. Tāpat kā Zeme griežas neatkarīgi no tā, grib to kāds vai negrib. Tie nosaka, kur un kad katrs dzims, kāds būs nākamās dzīves scenārijs. Tas atkarīgs no tā, kā jūtas un domā cilvēks nāves brīdī un cik tālu savā attīstībā ticis katrs cilvēks. Ja cilvēks nesasniedz apskaidrību un tā arī nesaprot, kā darbojas šie likumi, nākamajā dzīvē viņš turpina no tās vietas, kur šajā pabeidza. Naivi cerēt uz pasaules galu vai pārdabisku pestīšanu.
Zemei katrs cilvēks ir svarīgs! Tāpēc džun juaņ cigun tiek dots katram, kas to vēlas, lai gan agrāk tā bija slepena mācība izredzētajiem. Tas ir apmēram tā, kā Bībelē teikts, par to, ka tēvs aicināja uz sava dēla kāzām labākos no labākajiem, bet viņi visādi atrunājās; vienam lauks jāapar, otram govs gaidībās, trešajam parādnieki jādzenā. Tad tēvs sasauca visus, kas gadījās pa ceļam, ieģērba tos jaunās drēbēs un sēdināja goda vietā pie viesību galda. Kas ir šīs jaunās drēbes, kas ir tie apsolītie jaunie maisi un jaunais vīns? Tā ir jaunas kvalitātes enerģija, informācija, apskaidrots prāts un apgarota miesa. Šeit minētajā cigun metodē nav laika un telpas ierobežojuma, zināšanas tiek transplantētas no sirds uz sirdi hologrammu un tēlu veidā. Metodes mērķis ir barot Dvēseli, saglabāt veselību un jaunību, spēcināt Garu, iegūt iekšējo laimes sajūtu, kura ir atkarīga no mūsu gribas, nevis no apkārtējās pasaules labuma vai ļaunuma. Tiek doti paņēmieni jaunas dzīves radīšanai. Kāpēc šī mācība vairs nav noslēpums? Tāpēc, ka Zeme grib evolucionēt, grib, lai cilvēce dzīvo labāk, bet tas nav izdarāms bez jaunas kvalitātes civilizācijas, tas ir, bez mums visiem.

Kam līdzinās jebkura garīgā prakse? Tā līdzinās bērnībai, rotaļīgumam, vieglumam, atdarināšanai, salīdzināšanai. Tas nozīmē darīt visu, kā to dara bērns – atdarināt skolotāju, atdarināt koku, atdarināt dzērvi vai kādu citu būtni. Kā par to izsakās kristietība? Bībelē ir teikts; ļaujies salīdzināties ar Dievu. Tikai nav iedota instrukcija – metode, kā to darīt. Garīgā prakse ir šī metode, kā atvērt augstākās, dievišķās vibrācijas, enerģiju, informāciju, spējas, talantus sevī. Katram dota brīva izvēle, izmantot to vai nē. Te atkal jāpiemin līdzība no Bībeles par to, ka Dievs vienam iedod vienu podu ar naudu, otram divus, bet trešajam piecus. Kas ir podi? Tie talanti, ar ko mēs pelnām naudu, veidojam savu labklājību. Kas teikts tālāk? Tas, kam iedots viens pods, norok to zemē, lai nepazūd, jo Dievs pieteicis, ka pēc laika nāks tam pakaļ. Tie, kam iedoti divi un pieci, liek tos lietā un čakli strādā. Tajā laikā, kad Dievs nāk pakaļ saviem naudas podiem, zemē ieraktais trauks sarūsējis, naudu peles un putni izvazājuši. Tam, kam bija divi, tagad ir četri, bet, kam iedeva piecus, tagad ir desmit. Dievam neko nevajag, viņš podus atpakaļ neņem. Rezultātā sanāk, kam ir, tam tiek dots, kam nav, tiek atņemts.

Kas vajadzīgs Dvēselei, lai tā varētu attīstīties? Dvēselei vajadzīga barība un pieeja jaunai informācijai. Cigun trešajā pakāpē ir vingrinājums, kas gatavo Dvēseles apzinātu iziešanu no ķermeņa, lai saņemtu no augstākajiem plāniem informāciju. Dvēseles barība ir ziedu, ēdienu, augļu smaržas, laba mūzika, daba, māksla utt. Garīgajā praksē māca, kā uzņemt Dvēselei nepieciešamo enerģiju, smaržas, spēku no augstākajām pasaulēm un Zemes. Praktizējot cilvēks krāj šo eliksīru. Tā ir kā degviela nāves brīdim, lai Dvēsele varētu pacelties augstāk. Virs mums ir 8 augstākās pasaules, no kurām 2 tiek dēvētas par debesu valstību, pārējās 6 par Gara valstību. Zem mums ir 18 zemākās pasaules, kuras pieņemts saukt par elli. Cilvēks praktizējot apzināti baro Dvēseli un Garu, jo tie abi pārtiek no enerģijas un smaržām. Tāpēc baznīcās un tempļos kvēpina vīraku. Garīgās prakses zināšanas ir atnākušas no dziļas senatnes un atrodamas zīmējumu veidā uz tempļu sienām, vēdās, latvju dainās. Tur ir zināšanas par pasaules radīšanu un vispār par radīšanas aktu kā tādu. Tā kā to ir grūti izteikt vārdos, tad skolotājs zināšanas nodot tēlos, kuros pamazām atklājas jauna un jauna informācija. Austrumu tempļos redzami tēli ar daudzām galvām, lai parādītu, kā notiek apziņas paplašināšanās.

Avotā guni kūru, caur akmeni dūmi kūp
No akmeņa lūku plēsu, no ūdeņa rakstu rakst'...
Ko tas nozīmē? Tie, kas praktizē cigun, to uzzina no savas personīgās pieredzes. To zināja arī mūsu viedie senči. Mūsos ir šī informācija. Pašu izvēle, lietot to vai nē. Tāpat, kā ir brīva izvēle, praktizēt spēju domāt tēlos, lai varētu slimību pārveidot par veselību, vai nē. Mēs mācāmies arī no citām dzīvības formām, lai atvērtu iekšējo Gudrību, lai trenētu Gara un prāta spēku domāt tēlos. Tēls, tas ir domas esence, eliksīrs, bet mainās un ir atkarīgs no emocijām. Prāts spēj ne vien saņemt no skolotāja gatavus tēlus, bet spēj tos radīt un mainīt arī pats. Ja emocijas dominē pār prātu, galvā ir putra, nevis pozitīvs tēls. Ja galvā ir domu mudžeklis, cieš ne vien ķermenis, bet arī psihe. Dzīve kļūst nepanesama, jo cilvēks neko nesaprot un nespēj pieņemt lēmumus. Mūsdienās, ja cilvēkam ir slims ķermenis, viņš var griezties pie ārsta. Kur lai viņš griežas, ja ir slims prāts? Droši vien pie cilvēka, kas ar savu prāta spēku spēj mudžekli pārvērst par pozitīvu tēlu. Bet kāpēc to neiemācīties pašam? Tas taču ir ceļš pie sevis, tas ir ceļš pie dievišķās būtības sevī, pie Radītāja sevī.
Tēlus iegūst: 1) vērojot apkārtējo pasauli un saglabājot tās ainas atmiņā. Mūsu izvēle ir koncentrēties uz pozitīvo vai negatīvo, jo šie tēli veido mūsu iekšējo pasauli; 2) vērojot savu iekšējo stāvokli, izmantojot savu prātu, veidojam savu priekšstatu-tēlu par sevi un citiem. No tā kļūst skaidrs, ka priekštati par sevi un citiem nav objektīvi, bet ir mūsu prāta auglis. Tie, kam atvērta trešā acs, izmanto arī no paralēlajām pasaulēm saņemto informāciju un tēlus, hologrammas.
Prāts ir tas instruments, kas saņem, notur, un arī pārveido tēlus. Lai varētu saņemt tēlus no augstākajiem skolotājiem un pasaulēm, jāmeditē un jānonāk Pauzes stāvoklī. Tikai tā var saņemt īstu gudrību un sapratni par to, kas ir dzīve uz Zemes. Kāda atšķirība zināšanām no vieduma? Datorā arī ir daudz informācijas, bet vai tā ir gudrība? Viedums ir spēja mācīties un komunicēt ar citām dzīvības formām, lai izprastu, kas ir dzīvība, lai izprastu cilvēka dzīves likumsakarības. Tā ir radoša dzīves izpēte, spēja atrast atjautīgus problēmu risinājumus, iespēja veiksmīgi realizēt visus savus talantus. To katrs var izdarīt garīgajā praksē un meditācijā. Cik ilgi mēs sevi pazemināsim un tēlosim nevarīgus upurus? To grūti pateikt, jo daudziem cilvēkiem nepatīk uzņemties atbildību ne par sevi, ne par savām domām un emocijām, ne dzīvi kopumā. Tam ir reāls pamats un tas nenāk no cilvēka esības dzīlēm. Bet par to citreiz.
Fonda „Zeme.Cilvēks.Stari” dibinātāja, džun juaņ cigun instruktore, lektore Līga Kolneja